“Sliktais cieš un labais raud.” Intervija ar aktieri Kasparu Dumburu 0
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Aktieri KASPARU DUMBURU plašāks skatītāju loks, iespējams, iepazinis televīzijas seriālos, īpaši pēc vieglprātīgā saimnieka, siržu lauzēja Ērika lomas seriālā “Saplēstā krūze”, taču ir skaidrs, ka teātrī viņa aktiera spēku amplitūda ir daudz plašāka par glītu, enerģisku puišu lomām, lai gan, nenoliedzami, tās viņam izdodas ar teju velnišķu pievilcību.
Ilgāka radoša sazobe aktierim izveidojusies ar teātra “margināli”, režisoru Vladislavu Nastavševu (“Idiots”, “Vecene”, “Asins kāzas”, “Trīs māsas. Retrospekcija” Nacionālajā teātrī, “Trīs māsas” “Hanzas peronā”). Par homoseksuāla žandarma Luī lomu Nastavševa iestudētajā Alēna Girodī darbā “Te sākas nakts” Ģertrūdes ielas teātrī aktieris nule saņēmis “Spēlmaņu nakts” balvu kā labākais otrā plāna aktieris.
– Vispirms gribu pajautāt, kādēļ tavu vārdu aizvien varam atrast starp Nacionālā teātra aktieriem, bet tiekamies Dailes teātrī, kur štata aktieris esi kopš pagājušās sezonas. Reizē esi teicis, ka vislabāk ir būt brīvajam aktierim, kad neviens neierobežo tavas izvēles.
K. Dumburs: – Vienkārši reizēm lietas iet savu gaitu. Kādu laiku strādāju Nacionālajā teātrī un tad labprātīgi devos “frīlansā”. Pēc Kultūras akadēmijas uzreiz nonācu teātrī un nezināju, kā ir citādi.
Tajā brīdī, kad gāju ārštatā, man vienkārši gribējās paskatīties uz profesiju un sevi no cita skatpunkta.
Problēmas rodas tad, kad ļoti pieķeries kaut kam vienam un māki dzīvot tikai vienā veidā. Kad pats sev kaut ko atņem un izdzīvošanu padari sarežģītāku, tu attīsties. Šajā gadījumā atņēmu sev drošo vietu, iemetu sevi atklātā ūdenī. Tomēr man ļoti veicās, jo bija darbs – nospēlēju lomas Nacionālajā teātrī Vladislava Nastavševa “Trīs māsas. Retrospekcija” (2017), TV3 seriālā (“Svešā seja”), nofilmējos filmā “1906”. Zinot, kā ir otrā pusē, tagad ir lielāka ticība dzīvei un saviem spēkiem – ir mazāk bail kaut ko zaudēt.
– Dailes teātrī tevi aicināja kādreizējais teātra vadītājs Dž. Dž. Džilindžers?
– Pēc diviem brīvmākslinieka gadiem Dailes teātrī nospēlēju izrādi “Nepanesami ilgi apskāvieni” (režisors Rolands Atkočūns), pēc kā nāca piedāvājums no Džilindžera, un tajā brīdī tas likās aktuāls un simpātisks – parakstīju līgumu. Nekāda mērķtiecīga darbība no manis nav bijusi, lai gan no malas tās teātru maiņas varbūt liekas jocīgas, jo Latvijā tirgus ir mazs un tādas lietas laikam notiek reti. Esmu spēlējis arī Jaunajā Rīgas teātrī, Ģertrūdes ielas teātrī – katrai vietai, ja grib, var atrast gan skabargas, gan labās lietas.
– Tad jājautā, kāda ir tava vīzija Dailes teātrī, īpaši – ienākot tajā juku laikos.
– Strādāt un attīstīties. Tā pat nav vīzija, bet normāla virzība. Kad biju “frīlansos”, mācījos saprasties ar dažādiem cilvēkiem. Tagad, ienākot Dailē, jūtu, ka varu viegli iejusties. Varbūt tas ir, pateicoties tam, ka šeit patiesībā ir forši, komunikabli cilvēki.
Vispār nejutu nekādus juku laikus. Kaut kādas vibrācijas varbūt bija, bet uz savas ādas to nejutu. Jaunie vadītāji nāca ar diezgan skaidru plānu, operatīvi un ar lielu gribēšanu kaut ko darīt.
Esmu ļoti priecīgs sadarboties ar Žagaru un Kairišu – novērtēju to, ka varu šeit strādāt.
– Tavā aktiera ceļā, sākot no Edgara “Purva bridējā” līdz nupat godalgotajam Luī “Te sākas nakts”, esi sapratis, kas īsti ir aktiermāksla?
– Pirmā loma laikam bija izrādē “Skalbi un valdi” (2010, režisors Mārcis Lācis), tad “Purva bridējs” (2012, režisors Elmārs Seņkovs). Ja runājam par to, kas ir aktiermāksla, – tas ir jautājums, kas šķetināms visu dzīvi. Atceros, studiju laikā bija meistarklase pie Kirila Serebreņņikova, un viņš teica, ka ļoti daudz atkarīgs no aktiera paša personības. Toreiz tas šķita mazliet neticami, jo aktieris taču uzliek masku, spēlē.
Tikai nesen sapratu, ka viņam ir taisnība. Tas, kas notiek uz skatuves, ir atkarīgs no tā, kas ir manī iekšā kā cilvēkā. Mans skats uz lietām laika gaitā ir mainījies, un līdz ar to viennozīmīgi mainos arī kā aktieris.
Tagad saprotu, ko nozīmē šīs profesijas muskulatūra. Apzinos, ka manī pašā ir atrodami jauni apvāršņi, ko reizēm ar piespiešanos, citreiz labprātīgi mēģinu aizsniegt. Reizēm ir slinkums vai bailes, kas kavē attīstību – ir bail iziet no komforta zonas.
– “Te sākas nakts” bija tāda iziešana no komforta zonas? Kailums uz skatuves, fiziski atklāta izrāde, aizliegtas tēmas?
– Kails es tur neesmu, bet izrādē, protams, ir par triju homoseksuālu vīriešu attiecībām. Es gan neuzskatu, ka skūpstīšanās vai kailums uz skatuves ir kaut kāds nākamais līmenis. Jā, savā ziņā šī loma bija iziešana ārpus komforta robežas. Tur bija tuvākas darbības vienam ar otru, un sākumā tas bija nedaudz savādi, bet esmu pateicīgs, ka pretī spēlēja Igors (Šelegovskis), kurš ir absolūti lielisks skatuves partneris. Es ļoti gribēju, lai viņam tiek “Spēlmaņu nakts” balva kā labākajam aktierim! Katrā ziņā pēc šī stāsta esmu sapratis, ka mīlestībai un kaislībai nav dzimuma, neesmu homofobs. Manuprāt, man kā aktierim svarīgākais ir atbrīvoties no manis kā cilvēka aizspriedumiem.
– Labākais aktieris otrā plāna lomā ir tava pirmā teātra balva. Profesionāļu novērtējums ir svarīgs? Īpaši, ja konkurence kategorijā bija tik sīva kā šogad.
– Protams, ka svarīgs, un joprojām esmu priecīgs par šo balvu. Protams, biju pārsteigts – sajūta, kad pasaka tavu vārdu, ir brīnišķīga. Bija prieks, ka turpat bija arī mūsu horeogrāfe Agate (Bankava), Inese (Pudža) un Anta (Aizupe), varēju dalīties priekā, jo uztvēru to kā visa izrādes kolektīva nopelnu.
– Piekrīti, ka režisori izvēlas aktieri pēc tipāža? Man radies iespaids, ka tavi varoņi nereti ir enerģiski, glīti puiši, vairāk vērsti uz darbību, ne domāšanu. Ēriks daudzu iemīļotajā seriālā “Saplēstā krūze”, anarhists Svilpe filmā “1906”, savā ziņā – arī žandarms Luī “Te sākas nakts”.
– Šis ir tavs priekšstats par manām lomām, ko esi redzējusi. Es nevaru atbildēt par to, ko redz režisori. Jā, režisoriem ir vajadzīgi tipāži, taču nejūtu to kā kaut kādu problēmu. Vispār man pašam šķiet, ka ir bijuši diezgan dažādi darbiņi, cits vairāk, cits mazāk pamanīts. Kaut vai Rogožins (“Idiots”, režisors V. Nastavševs. – A. K.) Nacionālajā teātrī. Arī tagad Dailes teātrī lomas ir pilnīgi atšķirīgas.
– Nesen piedzīvota teātra simtgades izrāde “Smiļģis”, kurā esi viens no Smiļģiem. Saprati, kādēļ viņš bijis tā teātra personība, par kuru runājam vēl tagad?
– Šķiet, ka jā. Esmu viens no sešiem Smiļģiem, viņa paranoiskā daļa. Viņš bija enerģisks, mērķtiecīgs, drosmīgs līderis, apķērīgs, talantīgs un gudrs cilvēks.
Fenomenālas īpašības, bet visvairāk novērtēju drosmi. Mums visiem ir kaut kādas vēlmes, vīzijas, talanti, bet tas, kas kavē to piepildīt, ir drosmes trūkums.
Viņam šī drosme bija, bet reizē arī citi puzles gabaliņi sakrita, un viņš tos – pazīšanos politikā, savus cilvēkus – veiksmīgi izmantoja.
– Pats sevi sauktu par drosmīgu?
– Esmu bailīgs. Tomēr esmu nonācis līdz tam, ka zinu, no kā baidos. Jautājums, vai reaģēju, kāpju šīm bailēm pāri un daru kaut ko. Gan uz skatuves, gan dzīvē.
– Nevar nepieminēt, ka pirmizrāde notika bez skatītājiem. Kāda ir sajūta, spēlējot tukšai zālei?
– Skaidrs, ka “Smiļģim” tā nebija pirmizrāde, drīzāk ģenerālmēģinājums bez publikas. Pirmizrāde būs tad, kad būs skatītāji. Spēlējam, lai nostiprinātu izrādi, lai tad, kad beigsies šis interesantais laiks, varētu dot skatītājam jaunas izrādes.
Ja neko nevaru mainīt situācijā, es to pieņemu un darbojos dotajos apstākļos.
Vairāk izjutu “pirmo vilni”, kad nevarēja satikties pat trīs cilvēku kompānijā un nevarēja strādāt. Izvēlos nežēloties un neieslīgt apcerīgās, apātiskās domās par to, cik viss ir briesmīgi. Patiesībā diezgan daudz strādāju pēdējā laikā – man nekas nav apstājies. Šobrīd mēģinām pabeigt filmēšanu spēlfilmai “Banāns upē”.
– Šobrīd Dailes teātrī sācies Lauras Grozas izrādes “Piekrišana” “galda periods”. Pirmizrāde solīta janvāra beigās. Par ko būs stāsts, un kāda ir tava loma tajā?
– Esmu prokurors. Ir ļoti interesanti ienirt tajā padarīšanā, kur likums un taisnība nav viens un tas pats. Kas tajā advokātu lietā ir īpašība, kas ļauj aizstāvēt slepkavas, izvarotājus? Var notikt tā, ka cilvēks nespēj aizstāvēt likuma priekšā kādu, kuram nodarīts pāri. Un kā likums pieļauj atzīt par nevainīgu tādu, kurš ir vainīgs? Kā cilvēks spēj dzīvot tālāk, ja nav spējis palīdzēt kādam, kam nodarīts pāri, vai pretēji – aizstāvējis kādu, kurš ir vainīgs. Paralēli – savstarpējās attiecības, laulība un tas, cik godīgas ir šīs attiecības. Jautājums par to, kāpēc un uz kā būvējam laulību.
– Atvainojos par jautājumu, bet tev pašam nav laulību pieredzes. Tagad par šo institūciju, gan citā kontekstā, ir plašas diskusijas sabiedrībā.
– Līdz šim nav bijusi vajadzība par to domāt. Bet gan jau tajā visā ir savi labumi.
– Pieminēji topošo filmu “Banāns upē” – nosaukuma līdzība ar filmu “Ābols upē” ir nejauša?
– Ar padomju laika filmu īsti saistības tai nav. Šis ir stāsts par diviem trīsdesmitgadniekiem, kolēģiem, kuri mēģina saprast, ko dara uz šīs pasaules, un to viņiem palīdz paveikt divpadsmit gadus vecs zēns. Brīvdienās viņi dodas laivu braucienā, puika ir mana drauga draudzenes dēls. Mans tēls ir nonācis iekšējā konfliktā ar sevi un savu draudzeni un domā, ka šis brauciens palīdzēs to atrisināt, taču tas paver jaunas šķautnes un viņam sanāk ieskatīties sevī daudz dziļāk, nekā bija plānojis. Šī ir režisora Kristapa Brīzes debija pilnmetrāžas kino. Vasarā filmējām ļoti skaistās vietās – baltajās kāpās Irbē, Sabilē. Šī bija ļoti skaista vasara, un Latvija ir ļoti skaista, brīnišķīga zeme.
– Saki, ko vēl gribētos nospēlēt?
– Katru nākamo lomu. Dievinu komēdijas, īpaši absurda komēdijas. Aizraujos ar valodām, priecājos, ja ir iespēja tās izmantot, kaut kāds valodu fetišs. Kad biju puika, man patika skatīties sporta pārraides, jo tur cilvēki sniedza intervijas dažādās valodās. Katrai valodai ir savs temperaments, raksturs, tas ir ārkārtīgi brīnišķīgi un interesanti.
– Tava interese par sportu un mācības Murjāņu sporta skolā nāca caur valodām?
– Man vienkārši patika sportot. Dejoju sporta dejas un nodarbojos ar vieglatlētiku. Man joprojām patīk dejot un patīk mūzika, tomēr esmu sapratis, ka sportā sacensties – “that’s fine” –, bet gan teātrī, gan dzīvē sacensības gars ir traucējošs. Man ir vieglāk dzīvot, ja nesacenšos ne ar vienu.
– Par mūziku – tev taču ir savs muzikālais projekts!
– “Kapelmeistars Group”. Ir safilmēts video un top jauns albums – kovida dēļ tagad ir problemātiski tikties. Grupā esam kopā ar Edgaru Poli un Ansi Kolmani (reperis ansis. – A. K.), bet mēdzam pieaicināt visādus cilvēkus. Mūzika man ir dzīves svinēšana. Iespēja taisīt varbūt trakas, reizē skanīgas, mīļas lietas. Dzīvesprieka apliecinājums.
– Viesturs Kairišs teica, ka Dailes teātris būšot mūziklu teātris. Redzi sevi dziedoša aktiera ampluā?
– Es nepazīstu notis, bet man patīk uzdziedāt.
