“Sliktā” piemiņas diena 2
Cik svara ir valsts augstāko amatpersonu vārdam, redzējām no īsas, lakoniskas prezidenta Andra Bērziņa atbildes par 16. marta gājienu, jo daudzus daudzās adresēs sasniedza viņa cietais skaidrojums – leģionāri nav kara noziedznieki, ir jānoņem cepure sirmo vīru priekšā, kaut ko citu apgalvot ir absurds.
Vērā ņemama arī iekšlietu ministra Riharda Kozlovska ironija pārraidē “Sastrēgumstunda” par Latvijā it kā atdzimstošo nacismu, ka dažu dzinējsuņu pūliņi saošņāt fašisma pēdas nesekmīgi turpinās jau divdesmit gadus. Tas ir reāls, pierādīts situācijas vērtējums, ka Latvijā velti meklēt kāškrusta pielūdzējus, tāpat kā Bērziņa pateiktais ir valstiskās vēstures un tautas atmiņas daļa. Taču tas nav pietiekami, lai izpirktu 16. martā regulāri migrējošo, pret citiem viedokļiem pazemīgo politiķu vainu, kuri loka muguriņu, izliekas lētticīgi un labprāt piekrīt padomu devējiem, ka “nav vienas vēstures, var būt dažādi uzskati” un ak, tā jau tikai “ekstrēmistu saujiņa”, kas zināmajā datumā iet uz Brīvības pieminekli. Faktiski šādas bezmugurkaula norobežošanās dēļ gadu gaitā ir augusi augumā provokatoru grūstīšanās, apspļaudīšana, sīcoša mušu uzmācība, mazākais, necieņas izrādīšana, lai uzturētu spēkā un popularizētu leģendu par notiekošo “SS Waffen maršu”, un atsevišķi elementi “antifašisti” parēgotos TV kameru priekšā un fotosesijās. Kas ir tas, ko viņi grib iedžinkstēt? Tā ir Padomju Savienībā rakstītā vēsture J. V. Staļina apgādā, kas garnēta ar padomju propagandu un ar prokremliskas politikas mesliem. Lūk, tas ir tas “alternatīvais” viedoklis.
Pieklājīgi raksturojot, latvieši to uztver kā čuguna liešanu, toties “eiropeiski” noraizējušies politiķi izliekas, ka šīs ērmības ir uzklausāmas, ka tās nepelna pretsparu, ka par atbrīvošanu nepateicīgajiem latviešiem būtu vismaz jāpieņem otras puses vēsturiskās atmiņas tiesības pastāvēt.
Vēl vairāk – mēs taču ļaujam Latvijas vēstures pārmērītājiem ekspluatēt viņu iemīļotās tēmas sērijā “okupācijas nebija”, “latvieši-esesieši karoja nacistu pusē” un “šeit atdzimst fašisms”. Nevienam ne silts, ne auksts, ka tie ir prasti meli, nevis “ar izpratni” uztverama vēsturiska atmiņa. Lūdzu, šai “atmiņai” vai prezidenta vērtējumā “absurdam” ir iespējams eksistēt un to ielaiž pat sabiedriskajā televīzijā! Sastrēgumus līdz “izkliedēt” un konfrontāciju “novērš” tādi studijā uzaicinātie jaunekļi kā kuzini vai kuzmini, veterāni buzajevi un giļmani. Tas nekas, ka beidzamais kungs tiesāts par galēji naidīgiem izteikumiem pret Latvijas Republiku, pret tās pastāvēšanu un neatkarību, un Giļmana kalendārā ar sarkanu droši vien apvilkts 17. jūnijs – mūsu valsts okupācijas un tālākas likvidēšanas diena. Tā sacīt, lai runā ļautiņi, lai cīnās pret “nacisma slavināšanu” un “slikto piemiņas dienu”. Bet nāk prātā Rīgas domes priekšsēdētāja Ušakova žests, ka viņš teicās pērn Lāčplēša dienā nolicis ziedus Rīgas atbrīvošanā 1919. gadā kritušo krievu piemiņai Sudrabkalniņā. Patiešām, pirmskara Latvijā netrūka valsts patriotu mazākumtautību vidū. Gribētos gan jautāt – ja šos Latvijai līdz nāvei uzticamos krievus būtu taupījusi Bermonta lode, kas ar viņiem notiktu pēc krievu okupācijas karaspēka ienākšanas 1940. gadā? Nošautu NKVD vai aizvestu ar lopu vagoniem, kā daudzus Latvijas krievus, ebrejus, poļus. Ja viņi izdzīvotu, tad pastāstītu kuziniem un giļmaniem par “vēsturisko atmiņu”, par to, kā un kamdēļ simts tūkstoš vīru nonāca zem leģiona karogiem.
