Noslīkst tie dumjie? Slīkst neuzmanīgie 1
Joprojām daudzi klausās ziņas par nelaimes gadījumiem uz ledus un domā, ka ar viņiem nekas slikts notikt nevar un nenotiks, vārdu sakot, jo noslīkst jau tikai tie dumjie.
Kādā makšķernieku saietā kungs ar sirmiem deniņiem asarām acīs man pastāstīja epizodi, kad viņš kādā izbraukumā atgājis prom no draugu bariņa, lai pārbaudītu vietas, kur iepriekšējā gadā bija vilcis asarus kā cimdus.
Katru soli iztaustīdams ar vergu, tuvojies ezera niedrēm, apļveidā izkalis vairākus āliņģus un laidis darbā mazmakšķerīti, trešajā āliņģī sekojusi branga cope un pannenieks galā.
Īsā ziemas diena jau metusi mugurā nakts mantiju un labas redzamības pusstunda aizsteigusies ekspreša ātrumā, kad atskanējis draugu sauciens par došanos uz auto. Steigā paķēris vergu, kasti un vairs ne pa iemīto taciņu, bet teciņiem laidies pāri ezera līcim pa taisno.
“Kaut kas nobrakšķēja, nožļerkstēja, es automātiski atlaidu rokas un atrados līdz kaklam ledainajā ūdenī. Mēģināju uzkārpīties uz ledus, bet kas tev deva, smagais piemirkušais apģērbs un apavi vilka dziļumā.
Ar acs kaktiņu pamanīju, ka pie manis steidzas draugi, turējos pie ledus un gaidīju, drīz vien man tika piestumta gara kārts, bet pa tām dažām minūtēm, kuras pavadīju ūdenī, mani pirksti jau bija tā nosaluši, ka palīdzīgo kārti nespēju saņemt.
Draugi izveidoja dzīvo ķēdi, uz vēdera lienot pie manis, un mūsu grupiņas stiprinieks mani kā kaķēnu aiz čupra uzvilka uz ledus. Sievu mājās sabučoju daudz mīļāk nekā parasti,” stāstījumu pabeidza sirmais kungs.
Ejot uz ledus ņemsim līdzi nagus, glābšanas auklu (līni), arī uz droša ledus pārbaudīsim katru soli, upēs un ezeros ar avotainu dibenu ledus biezums ļoti mainās.
Tiem entuziastiem, kuri pēc lieguma janvārī cenšas uzmānīt uz slīpa ledus kādu raibo zivi, jābūt īpaši uzmanīgiem un piesardzīgiem, noteikti līdzi jāņem verga un zābaki jāaprīko ar pamatīgiem dzelkšņiem, diemžēl veikalā nopērkamie, ar sīkajiem dzelksnīšiem aprīkotie, uz slīpa, sniega klāta ledus netur ne velna!
