„Dailes teātra iestudējums „Sidraba šķidrums” spēlējas ar “politnekorektuma” jēdzienu.” Ievas Rodiņas recenzija 0
Ieva Rodiņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Režisores Paulas Pļavnieces un dramaturģes Justīnes Kļavas tandēms Latvijas teātrī nav svešs. 2017. gadā “Spēlmaņu nakts” balvu kā “Gada mazās formas izrāde” ieguva Daugavpilī tapušais kopdarbs “Jubileja ‘98”, kur asprātīgā inscenējumā un precīzā dāņu kinofilmas “Festen” scenārija adaptācijā uz Latvijas 90. gadu sākuma politekonomiskā fona tika izspēlēts kādas ģimenes konflikts.
Kā nosacīts turpinājums tēmai par 90. gadiem kā pārmaiņu laiku tapa arī izrāde “Klubs “Paradise”” (2018, “Dirty Deal Teatro”), kuras centrā bija sievietes pasaules uztvere maskulīnajā 90. gadu vidē. Šajā kontekstā Dailes teātrī iestudētā izrāde “Sidraba šķidrums”, kas tapusi sadarbībā ar teātra trupu “Kvadri-frons”, ierakstās kā nosacīts tēmas turpinājums.
Kaut arī šī izrāde ir par mūsdienām, ne vairs 90., visus minētos skatuves darbus vieno režisores un dramaturģes interese par cilvēka uzvedības modeļiem, sabiedrībā spēlētajām lomām un stereotipiem, kas tās pavada, sociopolitiskajiem procesiem un ģimeni kā fundamentu pārmaiņu laikā.
Līdzīgi kā 90. gados, arī šodienas pasaule un līdz ar to sabiedrība strauji mainās, mainot arī uztveres modeļus un vērtību sistēmu.
Atspoguļojot šos procesus, dramaturģe Justīne Kļava uzmanības centrā nostādījusi tipizētus tēlus, kuri pauž ļoti konkrētu personisko un sabiedrisko nostāju. Šajā ziņā “Sidraba šķidrums” pat varētu tikt uzskatīts par “Dvēseļu uteņa” (2017, “Dirty Deal Teatro”, rež. Inga Tropa) turpinājumu, jo abos darbos autore spēlējas ar “politnekorektuma” jēdzienu.
“Dvēseļu uteņa” gadījumā varoņi bija jaunieši ar dažādu nacionalitāti un dzīves pieredzi, kuru “ādā” dramaturģei izdevās iejusties absolūti organiski, veidojot dzīvu dialogu.
Tikmēr “Sidraba šķidrumā” tēlu sistēmu veido daudz plašāka sabiedrības slāņu izlase – no pāra, kas cenšas attīstīt slieku audzēšanas biznesu, līdz katoļu priesterim, kas pret savu gribu ierauts ģimenes skandālā, no heteroseksuāla laulāta pāra līdz homoseksuālim un dzimumu mainījušai personai, kuri vēlas legalizēt savas attiecības.
Tēlu sistēmas radikalizācijas un “Delfi.lv” komentāru sadaļas iedvesmoto domāšanas modeļu dēļ luga nevilšus iestieg publicistiskā frāžainībā, kas varoņus liek uztvert nevis kā dzīvus cilvēkus ar savu unikālu personību, bet gan kā noteiktu ideju ruporus.
Konflikta dziļumu mazina arī režijas līmenī aktualizētais melnbaltuma princips, kas skāris teju visus izrādes tēlus, iedalot tos “konservatīvajā” un “brīvdomīgajā” frontē atkarībā no viņu attieksmes pret lugas galveno notikumu – geja Oskara un dzimumu mainījušās Rūtas/Riharda gaidāmajām kāzām.
Tā, piemēram, Toma Veličko (šajā lomā – arī Kaspars Dumburs) temperamentīgais “konservatīvo” pārstāvis Pēteris zīmēts kā uzskatos iesīkstējis cilvēks, kas personiskās nostājas dēļ vēršas pret paša brāli; Andra Buļa priesteris Modris – kā didaktiska katoļu baznīcas dogmas skandējoša figūra; Alises Danovskas Krista – kā uzskatos un seksualitātē apzināti izaicinoša būtne, un tā tālāk.
Aktieransamblis dotos uzdevumus izpilda precīzi, taču dzīva saikne un uzmanību saistoši raksturi neveidojas, kaut katram no tēliem jau lugā ir dota iespēja izpaust savu “sāpi”.
Visas darbības garumā visvairāk šķautņu izdevies atklāt Initai Sondorei mājasmātes Ramonas un Mārtiņam Upeniekam homoseksuālā Oskara lomā. Sondores tēlojumā Ramona no rosīgas un nevainīgas saimnieces pārtop par notikumus orķestrējošu būtni, kura mērķtiecīgi cenšas iekārtot ģimenes attiecības sev vēlamā gultnē.
Kaut arī režisore nav īpaši attīstījusi Oskara un Riharda attiecību līniju, Oskara tēlā ieskanas psiholoģiskuma motīvi, Upeniekam precīzi nospēlējot gan nemitīgo cīņu par savu vietu sabiedrībā un ģimenē, gan zemapziņā gruzdošo aizvainojumu par tēva attieksmi pret viņa seksuālo orientāciju.
Gan režijā, gan skatuves telpā savīti divi līmeņi – sadzīviskais un simboliskais.
Pirmo reprezentē ikdienišķie apģērbi, plastmasas dārza galdiņi un sadzīviskais dialogs (telpas un kostīmu autori – Klāvs Mellis un Ance Strazda).
Otro – Rūdolfa Gediņa veidotā horeogrāfija un Kārļa Tones muzikālā un skaņu partitūra. Pieaugot savstarpējo konfliktu temperatūrai, varoņu plastikā dabiskas, plūstošas kustības nomaina elektrošoka triecienus atgādinošas dejas, kuru efektu pastiprina gan skaņa, gan Jāņa Sniķera veidotā gaismu partitūra.
Notiekošajam spēcīgu ironisku nokrāsu un vienlaikus vispārinājumu piešķir arī pa skatuvi klīstošie slieku kostīmos ieģērbtie Emīls Gilučs, Ričards Murāns un Jānis Silavs. Slieku tēli, kas izauguši no tekstā pieminētā Pētera un Ramonas biznesa, vienlaikus ir gan hermafrodīti (tātad apspēlē izrādes kontekstā aktualizēto dzimumu un seksuālās orientācijas tēmu), gan fallisks jeb hiperseksualizēts simbols.
Sliekas izrādē funkcionē gan kā skatuves pārkārtotājas, gan brīžiem iejaucas darbībā, gan vienkārši skumji no malas vēro uz skatuves platformas notiekošo, iemiesojot tādu kā ironisku parafrāzi par antīko kori.
Dailes teātra iestudējums piesaka ļoti aktuālas tēmas un nenoliedzami uzrunā izrādes radošās komandas vēlme par tām runāt no teātra skatuves. Cits jautājums gan ir, vai izrādei izdodas ko mainīt skatītāju domāšanā.
Justīne Kļava, “Sidraba šķidrums”, iestudējums Dailes teātra Lielajā zālē
Režisore: Paula Pļavniece, scenogrāfija un kostīmi: Klāvs Mellis un Ance Strazda (“Kvadrifrons”), mūzikālā partitūra: Kārlis Tone (“Kvadrifrons”), horeogrāfs Rūdolfs Gediņš, gaismu mākslnieks Jānis Sniķers (“Kvadrifrons”).
Lomās: Kaspars Dumburs vai Toms Veličko, Inita Sondore, Mārtiņš Upenieks, Niklāvs Kurpnieks, Alise Danovska, Andris Bulis u. c.
Nākamās izrādes: 19., 20. augustā.
Vārds skatītājiem
Līga Strazda: “Man izrāde ļoti patika. Daudz rupja tiešuma, bet ironiski. Viena no šķautnēm, ko sajutu starp tik pretēji domājošiem tēliem, bija bērnības draugu sirsnība, kas brīžiem pārmāca pieaugušā cilvēka ideoloğiju.”
Iveta Stepanova: “Traki forša, sabiedrībai neērtas tēmas aizskaroša, mazliet “šizīga”/tas par slieciņām/izrāde. Viss kā no dzīves, jo esam taču tik dažādi savos uzskatos un pārliecībās, katrs ar saviem tārpiņiem galvās. Dailes teātris nebeidz pozitīvi pārsteigt. Smaids no sejas nepazuda vēl ilgi pēc izrādes noskatīšanās.”
twitter un dailesteatris.lv
