Slieku audzēšanas knifiņi 0
Aizvadītā gada nogalē Ogrē izveidota Latvijas Biohumusa un Kalifornijas sarkano hibrīdslieku ražošanas asociācija, kas kopā pulcēja daudzus sliekkopības interesentus.
Slieku kultivēšanai izmanto produktīvākās sugas – mēslu slieku Eisenia andrei un sarkano Kalifornijas slieku Eisenia fotida. Kalifornijas sliekas brīvā dabā gada laikā spēj saražot biomasu 12–20 reizes, mēslu slieka tikai piecas reizes. Kalifornijas hibrīds nodrošina ātru biomasas pieaugumu un paātrinātu substrāta utilizāciju. Viena tonna slieku diennaktī var pārstrādāt vienu tonnu atkritumu, pārvēršot tos vērtīgā biohumusā, šīs sliekas brīvā dabā spēj dot 18–26 paaudzes, bet slēgtās platībās līdz 500 paaudzēm, turpretī vietējās sliekas tikai 4–6 paaudzes gadā. Sliekas dzīvo 10–18 gadus. Vidēji no vienas tonnas kūtsmēslu var izaudzēt 80–100 kg slieku un iegūt 400–600 kg biohumusa.
Turēšanas apstākļi
Kalifornijas sarkanās sliekas mīl siltumu. Ja temperatūra pazeminās līdz 10–15 oC, pārstāj vairoties, ja līdz 5–7 oC, tad pārtrauc uzņemt barību, bet 0 oC iet bojā. Optimālā slieku augšanas temperatūra ir 20–30 oC. Ja temperatūra sasniedz 40 oC , tad arī sliekas iet bojā. Slieku bojāejas iemesli ir tieši saules stari, ķīmisko līdzekļu lietošana, naftas produktu klātbūtne un šķidri kūtsmēsli.
Latvijas klimatiskajos apstākļos sliekas var pārziemot arī atklātā laukā. Ieziemojot sliekas, grēdu pārklāj ar 30–40 cm biezu salmu, zāģskaidu, kūdras vai kritušo lapu kārtu. No virspuses grīdu pārklāj ar plēvi. Ir svarīgi, lai grīdas vidū temperatūra nenokristos zemāk par 4 līdz 5 oC un nepaceltos virs 30 oC.
Jebkura substrāta piemērotība slieku audzēšanā iepriekš jāpārbauda, ievietojot substrātā nedaudz slieku. Tikai pēc tam, kad vērojama slieku aktīva darbība un vairošanās, uz šā substrāta bāzes var uzsākt slieku kultivēšanu un komposta ražošanu.
Audzējot sliekas, piemēram, zivju barošanai, labākais substrāts ir zirgu mēsli, sajaukti ar salmiem attiecībā 5:1 ar mitrumu 80%. Viens spainis (8–10 l) šāda substrāta pietiekams 1000 sliekām septiņām dienām. Substrātam izkalstot, to mitrina ar lejkannas palīdzību, bet ar grābekļa palīdzību pārjauc (irdina).
Ar labiem panākumiem sliekas var audzēt koka vai plastmasas kastēs ar vāku: minimālais kastes izmērs 40x70x15, maksimālais 100x100x40 cm. Kastes apakšā jābūt caurumiem, lai notecētu lieks ūdens, bet sānos ventilācijas lūkas. Kastes jānovieto siltā telpā (vietā), aizsargātā no tiešiem saules stariem.
Sliekas ir hermafrodīti, olas dēj kokonos, attīstības ciklā nav īpašas kāpura stadijas. Kalifornijas sarkanās sliekas vairojas ik pēc septiņām dienām, nedēļā dod vienu divus kokonus, no kuriem pēc 21 dienas izšķiļas no diviem līdz 20 tārpiem. Gadā viena slieka dod 200–500 pēcnācējus.
Slieku barošana
Par barību sliekām var izmantot dažādus kūtsmēslus. Labākie ir zirgu, kazu, aitu un trušu kūtsmēsli. Par barības substrātu var kalpot kūdra, salmi, lapu koku zāģu skaidas, makulatūra, koku lapas, laksti, augļu un dārzeņu pārstrādes rūpniecības atkritumi, gaļas kombinātu ražošanas procesā radušies atkritumi, zivsaimniecības atkritumi, celulozes pārstrādes un farmaceitisko uzņēmumu atkritumi, pilsētu attīrīšanas iekārtu dūņas. Tomēr dzīvē visbiežāk sliekkompostu iegūt no kūtsmēslu vai kūdras maisījuma. Slieka diennaktī apēd divreiz vairāk barības, nekā pati sver.
Govis, zirgi, cūkas, aitas, kazas un mājputni izmanto tikai 25–50% barības vielu no patērētās barības. Pārējais tiek izvadīts no organisma ar ekskrementiem. Liellopu kūtsmēslos no patērētās barības nonāk 40–50% organisko barības vielu, 80–90% slāpekļa, 70–80% fosfora, 95–98% kālija un 70–80% kalcija.
Jāzina, ka no mājdzīvniekiem kūts periodā piecu mēnešu laikā no viena dzīvnieka iegūst: zirgiem 3–4, govīm 4–5, cūkām 0,8–1,0, aitām 0,4–0,5, kazām 0,3–0,5 tonnas kūtsmēslu.
Viens cilvēks var apkopt 300–500 vidēja lieluma 50x100x300 cm kastes ar 10 tūkstošiem slieku. Ziemas mēnešos kūtsmēslu slāņa biezums var būt palielināts līdz 30–50 cm, tādējādi nodrošinot sliekām siltumu.
Kvalitātes rādītāji
Ūdens daudzuma slieku ķermenī svārstās no 80 līdz 88%. Slieku biomasa satur 56–72% olbaltumvielu un 12% tauku. Slieku olbaltumvielu sastāvā ietilpst neaizvietojamās un aizvietojamās aminoskābes, vitamīni, nekronu mikroelementi. Slieku lipīdi (tauki) satur 33% nepiesātinātās un 67% piesātinātās taukskābes.
Salīdzinot ar tradicionālajiem proteīna avotiem, slieku miltiem ir vislielākais proteīna un tauku daudzums, bet vismazākais pelnvielu iznākums. Pētījumi pasaulē un Latvijā apliecina, ka kultivējamās Kalifornijas sarkanās un citas sliekas satur pilnvērtīgas olbaltumvielas ar tikpat labu neaizvietojamo un aizvietojamo aminoskābju sastāvu kā zivju un gaļas milti.
Jāpiebilst, ka daudzas aminoskābes kā, piemēram, serīns, glicīns, histidīns, treonīns, prolīns, tizrozīns, metionīns un arginīns slieku miltos ir vairāk nekā zivju un gaļas miltos. Lauksaimniecības dzīvnieku, kažokzvēru un zivju gremošanas sistēma ļoti labi piemērota slieku izmantošanai.
Slieku izēdināšana
Interese slieku rūpnieciskai kultivēšanai Latvijā ir saistīta ar iespēju tās izmantot kā pilnvērtīgu olbaltumvielu avotu lopkopībā, putnkopībā, zvērkopībā un zivkopībā. Īpašu nozīmi tas ieguva ar zivju nozvejas samazināšanos jūrās un okeānos, kā arī strauju kaulu, gaļas–kaulu, gaļas un zivju miltu ražošanas samazināšanos un ražotās produkcijas sadārdzināšanos.
Slieku kā dzīvās barības audzēšanai zivkopībā ir vairākas priekšrocības, jo neprasa pārāk lielus ieguldījumus. Zivju piebarošanai tiek rekomendēts substrāts ar sliekām no rūpnieciskiem kultivatoriem. Sliekas nebaidās no ilgstošas applūdināšanas un saglabā dzīvotspēju zem ūdens vairākas nedēļas. Šajā gadījumā sliekas un organiskais biohumusa mēslojums tiek izmantots pilnīgi, tas ir, bez papildu tēriņiem par slieku separāciju un rūpniecisko pārstrādi. Zivsaimniecībā biohumusam salīdzinājumā ar kūtsmēsliem un kompostiem, ko lieto dīķu mēslošanai, ir priekšrocība – tas nesatur zivīm patogēno mikrofloru un zoofaunu.
Veiktie zinātniskie pētījumi Vladimiras zivaudzētavā Krievijā ir pierādījuši, ka slieku miltu izbarošana ir ļoti efektīva, izmantojot kā starta barību zivju mazuļiem. 40 dienu laikā karpu mazuļu masa, pārrēķinot uz vienu īpatni, sasniedza 22,6 g, bet kontrolei tikai 17,6 g, tas ir, par 5 gramiem vai 28,41% vairāk.
Sliekas ir derīgas izbarošanai cūkām, putniem, kažokzvēriem un pat buļļiem gan dzīvā, gan vārītā veidā. Ķīnā un Japānā broilerus trīs nedēļas baro ar dzīvām sliekām, pa piecām sešām sliekām uz vienu broileru.
Latvijā SIA Dāga 2001. gadā tika veikts izmēģinājums ar dējējvistām, to barības devā iekļaujot dzīvās sliekas. Izmēģinājuma 50 dienās tika konstatēts, ka vistu ikdienas barības devā iekļaujot 14 g slieku, var iegūt šādu ekonomisku efektu: spēkbarības devu var samazināt par 13%, vistu dējības intensitāte pieaug par 6,8%, vidējā olu masa palielinās par 5,2%. Karotinoīdu daudzums vistu olās pieaug par 5,5% salīdzinājumā ar kontroles grupu.
Putnu fizioloģiskā nepieciešamība pilnībā tiek nodrošināta ar olbaltumvielām, iekļaujot papildus to barības devā 1 g slieku uz 1 kg dzīvmasas.
Raksts publicēts žurnālā “Agro Tops”.
