Anda Līce: Cilvēki, kas paļāvušies vienīgi uz sevi, spiesti atzīt, ka nav visspēcīgi 18
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ziemassvētki un Jaunais gads ir tik tuvu viens otram, ka saplūst vienās lielās brīvdienās, nepārtrauktā svinēšanā, dāvanu pingpongā un uguņošanā, kas neatstāj vietu nekam citam.
Tomēr vieni svētki no otriem arī mūsdienās atšķiras ar to, ko kurš tajos meklē un ko no tiem gaida. Materiālā horizontāle ar katru gadu mums piedāvā aizvien vairāk izklaižu un vēl lielāku patērēšanu, kamēr garīgā vertikāle aicina uz altruismu un uz tādu kalpošanu, kas mazina pasaules sāpes.
Jautājums ir par pamatiem, uz kuriem stāvam, un uz ko katrs paļaujamies. Īpaši tagad, kara iekrāsotajā pasaulē.
Kamēr vieni miera apstākļos Latvijā šķendējas, ka dzīve kara dēļ kļūst aizvien grūtāka, citi, sevi neafišējot, kā vien varēdami, palīdz Ukrainai. Jau būdama lielos gados, sieviete no man tuvo cilvēku loka ukraiņu karavīriem ir noadījusi divdesmit zeķu pārus un noteikti nevēlētos, ka minu viņas vārdu.
Viņa dzīvo Latvijā, bet ar sirdi visus šos kara mēnešus ir Ukrainā, kur izšķiras arī Latvijas nākotne. Šādu cilvēku Latvijā nav mazums. Pajautāsim sev: “Ko es savu iespēju robežās šobrīd jau daru un ko vēl varētu darīt, lai uzvarētu mūsdienu Mordoru? Šobrīd nekas nav mazs, arī tie pieci eiro, ar kuriem ikviens var piedalīties akcijā “Dod pieci!”. Ja kādam vēl aizvien nav priekšstata par ļaunuma spēku un dabu, varbūt der noskatīties filmu trīs daļās “Gredzenu pavēlnieks”?
Grūtos laikos, protams, gribas saņemt labas ziņas, taču ne jau vienmēr visas ziņas tādas ir.
Pirmajā brīdī tas šķiet paradokss, ka uzvaru kara laukā ir vieglāk panākt, ja esi sagatavojies sliktākajam scenārijam. Ieaijājot sevi ar eiforiju par ātru uzvaru, mēs zaudējam modrību, un tieši tas ir vajadzīgs pretiniekam. Sena kara gudrība māca, ka pretinieku nekad nedrīkst novērtēt par zemu. Par to ukraiņus brīdina gan Bruņoto spēku virspavēlnieks ģenerālis Valērijs Zalužnijs, gan arī citi 2014. gada kaujas pieredzējušie.
Tuvojoties Ziemassvētkiem un gadumijai, jādomā, daudziem sliekšņa sajūta saasinās īpaši. It kā laika plūdums būtu pārrauts, robežas, kas agrāk garantēja drošību, noārdītas, un vērtības apgrieztas ar kājām gaisā. Cilvēki, kas paļāvušies vienīgi uz sevi, spiesti atzīt, ka nav visspēcīgi.
Dievnamu zvani aicina apstāties savā skrējienā un sākt domāt par brīvības vērtību un cenu, kāda par to ir maksāta visos laikos. Šis nav tikai ukraiņu, bet arī mūsu karš, un mēs esam ierindnieki. Tas nozīmē daudz lielāku atbildību un pašdisciplīnu.
