Slīdes ir dažādas. Kura mazāk bīstama? 15
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par riepām, to izvēli un gaitas īpašībām kaut kā savādi pierasts runāt tikai divreiz gadā. Pavasarī un rudenī, kad to pielāgošana sezonai obligāta. Nez vai tas ir pareizi. Tieši pašlaik – uz apledojušiem, aizsnigušiem, dubļainiem, slapjiem ceļiem – auto stabilitāte, paklausība pilota vēlmēm no apaviem atkarīga visvairāk. Un arī dažādu to nomaiņu laiks jau sākas.
Tikai divas jaunas…
Tāda ir situācija, kurā šī dāma nonākusi jau janvārī, kad viņas draugs un auto tehniskā stāvokļa kontrolieris konstatējis, ka divas no esošā komplekta ziemas protektora dziļumu vairs nav saglabājušas. Un gadu mijā nopircis pāri jaunu.
Bet kundze pēc pirmās nobrauktās nedēļas tāda samulsusi. Un prasa man padomu un skaidrojumu – kāpēc zirdziņš kļuvis tāds streipulīgs? Nonākam pie vecās dilemmas, kura, gadu gaitā jau daudzreiz apspriesta, tomēr aktuāla, jau pavasari gaidot, var būt katram mums. Kur tās labākās likt – priekšā vai pakaļā? Tādēļ vēlreiz par šīs izvēles riskiem.
Tradicionālā loģika
Tā, pa kuras taku ir gājis šis saimnieks. No senseniem laikiem un bez šaubīšanās – ja visas mūsu rīcībā esošās riepas nav viena vecuma, labākās riepas liekam uz velkošajiem riteņiem. Citādi pat no nieka dubļu peļķītes neizbrauksi, kalniņā kā gliemezis rāpsies, par izkustēšanos sniegā pat nerunājot.
Taisnība. Taču paskatieties, kādus pekstiņus taisa pēc šādas tradīcijas apauts “VW Golf” vidēji ātrā (ap 70–80 km/h) slapjā asfalta līkumā. Pagriezienu paklausīgi iesācis, tas pēkšņi griež degunu krietni vairāk uz līkuma iekšmalu, nekā pilots iecerējis. Ja stūrētājam pietiek aukstasinības vieglai un precīzai korekcijai, aizbrauc tālāk bez problēmām. Ja nepietiek, ja izbailēs par stabilitātes zudumu tiek palaists vaļā gāzes pedālis, auto, dzinējam bremzējot priekšējos riteņus (labas riepas), atslogo pakaļējos, kuri žēlīgajās aizpērnā gada pastalās jau tā knapi turas pie ceļa, un dodas kaucošā slīdē. Pakaļa pa priekšu…
Modernā rekomendācija
Riepu ražotāju pārstāvji diskusijās par šo jautājumu neielaižas. Pareiza rīcība esot pretēja. Labākajām riepām pilnīgi noteikti jābūt aizmugurē.
Labi. Skatāmies un taustām, kā trasē brauc otrs tāds pats “Golf” ar padilušām priekšējām un pilnīgi jaunām pakaļējām riepām. Tiešām – dziļā slīdē nenonāk neviens no šī testa pilotiem. Brauc stabili kā tramvaji. Taču – ko viens otrs meklē līkuma ārmalā? Re – šis pat zālīti ar kreisajiem ratiem uzar, citam šķērsām sagriezti priekšējie riteņi kauc ne mazāk kā tam, kurš iepriekš ar plikām pakaļējām riepām valsi dejoja…
Zinātniski sakot – modernā rekomendācija noved pie vēl izteiktākas nepietiekamas pagriežamības, nekā priekšējās piedziņas auto jau tā piemīt pat ar četrām vienādām riepām. Man šāda auto uzvedība nepatīk. Daudziem nepatīk.
Katram savu
Laikam jau taisnība atkal būs kaut kur pa vidu. Un katram sava.
Pirmkārt – vislabāk, protams, ir neeksperimentēt uz ceļa, kurš jau tā nav tā drošākā vieta pasaulē, saspringt, kaut vai aizņemties, bet nolikt savu braucamo uz kaut cik līdzīgiem un iespējami labiem četriem riteņiem. Ja gribi turpināt braukt – riepas (protams, arī bremzes un stūres sistēmas sastāvdaļas) ir pēdējais, uz ko atļauties taupīt. Ar četriem labiem riteņiem auto būs vistuvāk neitrālai un cilvēkam bez superiemaņām drošai pagriežamībai.
Otrkārt – patiešām labi, trenēti, prasmīgi vadītāji modernās rekomendācijas neuzklausīs un joprojām liks labākos riteņus priekšā. Viņi to var darīt, jo mērena pārlieka pagriežamība ir viņu stihija. Pakaļējās ass slīdi viņi zibenīgi un instinktīvi iznīcina (ja uzskata to par šajā brīdī nevajadzīgu) vai ierobežo un izmanto savā labā. Viņiem tā nav briesmu, bet prieka un baudas avots.
Turklāt – ir jau tiešām noderīgi, ja velkošie riteņi spēj ne tikai buksēt, bet labi vilkt. Arī intensīvi bremzējot, priekšējiem (pie ceļa piespiestiem) allaž vairāk darba nekā gandrīz vai gaisā paceltajiem pakaļējiem. Ja to protektors labs un apstākļiem atbilstošs, apstāšanās ceļš būs īsāks.
Treškārt – ja runājam nevis par manu, bet manas meitas auto, pareizā rekomendācija būs tā “modernā”. Priekšējās piedziņas auto pārlieku pagriežamību izmantot viņa nav iemācījusies. Pakaļējās ass slīde viņu nobaidīs, gāzi viņa šajā brīdī pavisam noteikti atlaidīs (vai pat bremzēt sadomās), un nu jau nevadāms auto brauks grāvī, krūmos, velns zina kur. Labāk jau, lai tas stūrējas kūtrāk.
Tātad – var rīkoties abējādi. Taču pilnīgi noteikti tev jāzina, kā tava riepu izvēle auto vadāmību ietekmēs, un attiecīgi jāpiemēro tam sava stratēģija. Bail no slīdes – labākās riepas pakaļā! Bet atceries, ka stūrei šāds kuģis klausīs kūtri. Ja iebrauksi līkumā par ātru, tas stums degunu uz grāvja pusi un varbūt tur tevi ievedīs, jo arī cīniņš ar nepietiekamu pagriežamību prasa trenētas iemaņas, kuru diemžēl daudziem nav.
Neaizmirsti par manometru!
Vēl viens atgādinājums – auto pagriežamības un stabilitātes nianses ar pavisam vienkāršu paņēmienu var visu krasi izmainīt arī tad, ja visas četru riepu stāvoklis ir līdzīgs. Bet atšķirīgs spiediens tajās.
Šo triku tīši izmanto daudzi ekstrēmu izpriecu kārie, pirms slidināšanās Brīvkalnu trasē (vai Biķerniekos, vai “333”) iebraucot tankštellē un uzpumpējot pakaļējos ratus par lieku pusatmosfēru. Esmu to pamēģinājis arī pats. Un varu apgalvot – pavisam parasts priekšpiedziņas auto kļūst klasiskas slīdes kārs, ja (atstājis priekšā parastās 2,2 atm.) uzpūšu aizmuguri līdz 2,5. Vai pat 2,8. Varens dancis! Un labs, veselīgs, ja spēle notiek tīši. Un drošos apstākļos.
Bet netīšas novirzes no normas pieļaut gan nedrīkstētu. Spiediens riepās ir jāpārbauda regulāri. Arī ziemā.
