Slīd vai neslīd? 0
Melnais ledus. Vēla rudens un agra pavasara lamatas, kuras šogad piepilda arī janvāri. Īsto ziemas ledu var redzēt – tas mirdz sidraboti pelēks. Šā draņķa vizuāli nemaz nav. Sasalušā mitruma plēvīte ir mikroskopiski plāna un matēta, tā ne maina asfalta melno toni, ne prožektoru vai rīta saules gaismā mirgo.
Tā nekādā veidā nebrīdina. Līdz paslīdi – zibenīgi un neglābjami, jo saķere uz šāda seguma ir nulle, komats, nulle štrunts. Pat ar ziemas riepām…
Kur tas ir? Vienkāršākais variants – lietutiņā vai miglā, ja temperatūra ap nulli vai zemāka. Biežāk skaties termometrā!
Ir lamatām arī citas, šķietami neloģiskākas versijas. Šorīt nelīst. Dūmakā lec saule. Plus trīs grādi pie garāžas vārtiem. Idille ar Jaungada smaržu. Lidojam! Nu, nu… Pirmajā līkumā pie Buļļupes viens ir krūmos. Nākamajā kāds cits kā braucis, tā aizbraucis. “Melnajam”, izrādās, pat salu nevajag. Spēlējas reljefs, ūdeņu tuvums, vēji, kas virpuļo patiltēs un ap augstiem uzbērumiem… Kur tieši? Tev jāspēj uzminēt. Vai jābrauc ļoti lēni.
Lēni braukt šādos rītos nav negods.
Ja nu uzbiris kas balts, viss kļūst vienkāršāk un saprotamāk. Ceļš ir slidens. Šādā temperatūrā daudz slidenāks nekā pie mīnus 10 vai 20. Ar nodilušām vasaras riepām, pat ar šķietami pietiekami “dziļām” ziemas riepām, kuras tomēr vairs nav ne jaunas, ne “asas”, pat 30 – 40 km/h var būt par daudz. Un ar šauro rezerves ritenīti (tāds bija Krāslavas puses liktenīgajai mazdai) vispār nedrīkst braukt ātrāk par kājāmgājēju un tālāk par pirmo šķūni, kurā īstu riepu sagaidīt un uzmontēt.
Nelien laukā!
Lēni braukt nav negods. Bet diemžēl nav arī īsti droši. Ja tava tehniskā, fiziskā, psiholoģiskā sagatavotība ir pārāk zemā līmenī, ja tu spēj vien 60, 50, 40 kilometrus stundā tur, kur daudzi citi var, drīkst un vēlas braukt 80 vai 90, ap tevi savērpsies ļoti bīstams virpulis. Tevi “stums buferī”, tevi apdzīs, uz tevi dusmosies. Saspringsi vēl vairāk, nogursi, iespējams – kļūdīsies. Labāk paliec mājās. Sevišķi, ja puteni beidzot tomēr sagaidīsim.
