Olafs Zvejnieks: Slīcēju glābšana pašu slīcēju rokās 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lauksaimnieki un pārtikas pārstrādātāji turpina pieprasīt pievienotās vērtības nodokļa samazināšanu pārtikai. Tomēr šī cīņa ir zaudēta jau startā – nav ne vismazāko pazīmju, ka viņiem varētu sekmēties.
Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP) pieprasa Saeimu, valdību un Finanšu ministriju “godprātīgi izvērtēt” noteiktu pārtikas preču pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes samazināšanas ietekmi līdz 5% uz katru Latvijas iedzīvotāju, lemts pagājušajā nedēļā notikušajā LOSP kopsapulcē.
Tāpat organizācija prasa Saeimu un valdību atzīt pārtiku par valsts stratēģisko resursu, kas ir svarīgākais resurss jebkuras valsts miera vai kara apstākļos, un tādēļ prasa noteikt ārkārtas stāvokli pārtikas nozarē un iedzīvotāju apgādē ar pārtiku. LOSP arī prasa valdību nekavējoties izstrādāt un apstiprināt krīzes pārvarēšanas noteikumus, kas nodrošinātu skaidrību gan vietējiem ražotājiem un tirgotājiem, gan katram Latvijas iedzīvotājam. Lielāku svaru LOSP prasībām piešķir arī tas, ka pagājušajā nedēļā durvis uz nenoteiktu laiku aizvēra viens no vecākajiem piena pārstrādes uzņēmumiem Latvijā – “Elpa”.
Tomēr visas šīs prasības šobrīd ir lemtas neveiksmei, turklāt šķiet, ka šo faktu apzinās arī paši prasītāji. Pēdējo dažu nedēļu laikā vairākās vietnēs ir ticis publicēts finanšu ministra Jāņa Reira viedoklis par to, kā dāsno pabalstu laiks Latvijā ir beidzies.
Reirs diezgan skaidri izklāsta valdības rīcības loģiku, un pamatojums, kāpēc nekādu lielu pabalstu un nodokļu samazinājumu tuvākajā laikā nebūs, ir šāds: pirmkārt, krasi pieaudzis Latvijas budžeta deficīts. 2020. gadā Latvijas budžeta deficīts bija septītais zemākais starp ES valstīm, bet 2021. gadā ar 7,3% no IKP Latvija bija trešā valsts ar lielāko budžeta deficītu, atpaliekot vienīgi no Maltas un Grieķijas.
Latvijas budžeta deficīts 2021. gadā ir trīs reizes lielāks par Igaunijas budžeta deficītu un septiņas reizes lielāks par Lietuvas budžeta deficītu. Īsi sakot – nevaram vairs atļauties, lai gan vēl pirms gada Ministru prezidents Krišjānis Kariņš klāstīja, ka naudas esot vairāk nekā jebkad agrāk. Otrs arguments – nauda jākoncentrē palīdzībai noteiktām iedzīvotāju grupām saistībā ar energoresursu cenu pieaugumu un valsts drošības jautājumu risināšanai. Ja samazinās PVN, tad naudas tam visam nebūšot. “Kā finanšu ministrs es iebildīšu visiem mēģinājumiem, ka šī valdība pieņem lēmumus par fiskālās telpas sadalīšanu, atstājot nākamo valdību ar tukšām rokām,” savu nostāju rezumē Reirs.
Skaļi nepateikts paliek tas, ka valdība cer, ka iedzīvotāju pirktspējai papildu vilkmi dos 1. jūlijā paredzētā neapliekamā minimuma paaugstināšana un pensiju indeksācija un liela daļa šīs naudas nonāks tieši pārtikas tirgū.
Otra skaļi nepateiktā lieta – valdība, visticamāk, klusībā ir priecīga par to, ka pārtikas pārstrādātāju noslēgtie līgumi ar lielveikaliem neļauj pārstrādātājiem mainīt cenas atbilstoši straujajam izmaksu pieaugumam, jo praksē tas kalpo par inflācijas ierobežošanas mehānismu. Tādēļ palīdzību šajā jomā pārtikas pārstrādātāji diez vai sagaidīs. Visbeidzot problēmas PVN samazināšanas pieprasītājiem sagādā arī tas, ka viņi paši atzīst, ka samazinātais PVN nozares problēmas nemaz nespēs atrisināt, varbūt tikai nedaudz atvieglos.
Īsi sakot – valdība skaidri pauž, ka slīcēju, proti, pārtikas pārstrādes uzņēmumu, glābšana šobrīd ir pašu slīcēju rokās. Būtībā jau nevar valdību vainot loģikas trūkumā, ja vien nebūtu viens “bet” – vēl ziemā valdība solīja piena pārstrādātājiem atbalstu par katru iepirkto piena tonnu 56 eiro apmērā un šis atbalsts tā arī neesot saņemts.
Nepildīt solījumus, protams, nav glīti, taču piena pārstrādes un pārtikas pārstrādes nozares problēmu pamatā diez vai ir tas vai cits nesaņemtais atbalsts. Problēma ir fundamentālajā faktā, ka Latvijas pārtikas pārstrādātāji lielākoties ir pārāk sīki un tādēļ ne pārāk izturīgi ekonomiskajās vētrās. Tā ir jau gadiem ilga problēma, jo latvieši spītīgi nevēlas apvienoties un cīnīties kopīgiem spēkiem. Tieši šī nevēlēšanās ir iemesls, kādēļ Latvijas pārtikas pārstrādātāji izrādās vājāki konkurencē ar Lietuvas un Polijas uzņēmējiem. Otrs iemesls varētu būt nepietiekamā uzņēmēju elastība meklējot jaunus tirgus un produktus.
Šī problēma ir milzusi jau gadiem ilgi, un iespējams, ka tieši šī ekonomiskā krīze būs tas grūdiens mugurā, kas beidzot liks pārstrādātājiem apvienot resursus, zināšanas un iekarotās tirgus nišas. Ja tā beidzot notiks, tad no krīzes iznāksim nevis vājāki, bet gan spēcīgāki.
