Noņemsim no politikas nost jebkādu radikālismu. Saruna ar Aināru Šleseru 46
Pārņemot reģionālās partijas “Vienoti Latvijai” vadību, uz Latvijas politiskās skatuves atgriezies kādreizējais satiksmes ministrs Ainārs Šlesers. Ar sev raksturīgo neizsīkstošo enerģiju un pašpārliecinātību viņš sola nacionālo izlīgumu, ekonomikas izrāvienu, demogrāfisko pieaugumu, izglītības reformu un daudz ko citu. Kā to panākt? Par to viņš sarunā stāstīja “Latvijas Avīzes” žurnālistiem Voldemāram Krustiņam un Ģirtam Zvirbulim.
V. Krustiņš: – Zinot jūsu raksturu, nojaušu, ka politikā atgriežaties nevis kādu “ideālu” dēļ, bet gan lai darītu kādas pavisam reālas lietas. Ko konkrēti esat iecerējis?
– Man bija iespēja vairāk nekā divus gadus paskatīties uz Latvijas politiku no malas, un tas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē bijis svētīgs laiks, jo ļāva saskatīt lietas, kurām šajā valstī vajadzētu notikt savādāk. Es priekš sevis esmu pieņēmis lēmumu dzīvot tikai Latvijā. Un es vēlos, lai arī mani bērni dzīvotu Latvijā. Man ir pieci bērni, no kuriem divi vecākie devušies mācīties uz ārzemēm. Man radās bažas, ka, ja viss turpinās notikt tāpat kā līdz šim, tad vismaz vienu no dēliem es pazaudēšu, jo viņš ir izvēlējies apgūt ar kinoindustriju saistītu specialitāti, bet šajā visnotaļ perspektīvajā jomā Latvijā vairs nav nekādu iespēju. Mums bija Rīgas Kinostudija, kas tika iznīcināta. Palicis tikai nosaukums un vecās filmas. Kad strādāju Rīgas domē, mēs izveidojām kinofondu, kas sedza nelielu daļu no ārvalstu kinostudiju izdevumiem, ja tās izvēlējās filmēt šeit. Tādējādi atbrauca daudzas ārvalstu kompānijas, uzņēma šeit savas filmas, mūsu kinoindustrijas cilvēkiem un dažādu pakalpojumu sniedzējiem tas bija darbs. Ārvalstu kompānijas šeit tērēja lielas summas, no kurām mēs kompensējām aptuveni desmito daļu. Ja viņi te iztērēja miljonu, tad mēs atmaksājām 100 000. Turpinot šādi virzīties, mēs iegūtu līdzekļus arī Rīgas kinoindustrijas atjaunošanai un sava kino attīstībai. Tas ir tikai viens piemērs, kā ar radošiem risinājumiem iespējams radīt darba vietas un gūt ienākumus.
Otra lieta, ko piefiksēju, būdams prom no politikas, bija demogrāfisko problēmu patiesie apmēri. Piemēram, 1988. gadā Latvijā piedzima 41 000 bērnu, tagad piedzimst knapi 20 000. 1988. gadā te dzīvoja 2,6 miljoni iedzīvotāju, bet tagad jau mazāk par diviem miljoniem. Latvija emigrē, izmirst un kļūst par pensionāru valsti. Es piekrītu Einara Repšes teiktajam, ka stabilitāte pārvērtusies stagnācijā.
– Tas viss jau ir zināms. Bet kādu risinājumu jūs piedāvāsiet?
– Nācijas izlīgumu! Noņemsim no politikas nost jebkādu radikālismu! Vēsturiskās bailes no austrumu kaimiņiem ir viens no apstākļiem, kas visvairāk traucē valstij attīstīties. Tādēļ mums pie varas tiek politiķi, kas nespēj piedāvāt risinājumus, kā attīstīt valsti un atgriezt aizbraukušos cilvēkus. Vienīgais, ko viņi spēj, ir draudēt ar pieminekļu nojaukšanu. Jā, mums bija traģiska vēsture, bet tagad ir pienācis laiks domāt par nākotni. Mums ir jāizmanto pozitīvā Vācijas un Somijas pieredze. Šīs valstis savulaik karojušas ar Padomju Savienību, bet spējušas šai vēsturei pavilkt svītru. Tagad Merkele un Putins tiekas, vienojas, bučojas, attīsta kopīgus projektus, būvē rūpnīcas, naftas vadus. Somija zaudēja lielu daļu Karēlijas, bet klusē, jo tai ir skaidra stratēģija, kā nopelnīt, sadarbojoties ar Krieviju. Ļoti precīzi un pragmatiski.
Vēlos īpaši uzsvērt – mums nav jāizvēlas, vai būsim Austrumos vai Rietumos. Mēs esam Rietumi, ES, NATO, Šengenas un pat eirozonas valsts. Mums arī nav jābaidās no kaimiņiem. Tā vietā mums ir jāiekaro jauni tirgi. Ar saviem ražojumiem jāmēģina izspiest vācu, somu, holandiešu preces no austrumu veikalu plauktiem. Ārlietu ministrijai nevis klusiņām jāgatavojas 2015. gada prezidentūrai ES padomē, bet aktīvi jārīkojas, lai aizstāvētu mūsu uzņēmēju intereses austrumos – Ķīnā, Indijā, visās bijušajās NVS valstīs. Jāpasludina Latvija kā biznesa centrs, kas savieno ES un Austrumu tirgu. Ja Latvijā sāks ienākt starptautiskais bizness, tad arī mūsu cilvēkiem pavērsies iespējas labi pelnīt. Mēs jau tagad varam piedāvāt kvalificētu darbaspēku, kas zina trīs četras valodas. Tā ir lieliska perspektīva, lai attīstītos tādas nozares kā, piemēram, eksports, tranzīta bizness, finanšu bizness, jebkāda veida pakalpojumu bizness, tūrisms…
– Netaisos apstrīdēt ekonomikas uzstādījumus. Bet viss samests vienā maisā. Politiskās un nacionālās lietas sajauktas kopā ar ekonomikas idejām. Nav iespējams tā mierīgi pārvilkt svītru, it kā Latvija vēsturiski nebūtu okupēta. Nav iespējams tik viegli aizmirst, ka 273 000 cilvēku referendumā balsoja par krievu valodu kā valsts valodu. Vai jums nešķiet, ka tas ir latviskumam draudīgi? Man gan šķiet! Tā varbūt ir pagātne, bet tiesībsarga pētījums rāda, ka joprojām 30% krievu skolēnu nevēlas neko mācīties latviešu valodā. Tās taču ir problēmas, kuras nevar un nedrīkst tā vienkārši aizmirst, izlīgt un piedot.
– Tieši tādēļ es piedāvāju nevis tikai pavilkt svītru pagātnei, bet vienoties par skaidri nodefinētām vērtībām. Okupācija ir bijusi, un neviens to nevar mainīt! Latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda! Punkts! Tas, ka krievu politiķu vidū ir atsevišķi radikāļi, kuri izprovocē šādu referendumu, un pārējie, baidoties zaudēt balsis, aiziet viņu pavadā, protams, nav atbalstāms. Mums ir gan latviešu, gan krievu radikāļi, un kā vieni, tā otri grib dzīvot pagātnē. Vieni nostājas pie lozunga “Latvieti nepadodies – krievi nāk!”, otri – pie “Fašizm neproiģot”. Tādas partijas kā Nacionālā apvienība izdzīvo, tikai pateicoties šiem lozungiem, jo neko labāku par tiem viņi nespēj piedāvāt. Tādiem spēkiem nav vietas valdībā, jo tad turpināsies tikai sašķeltība un cilvēku aizbraukšana. Turpretim, ja būs valdība, kas spēs nodrošināt, ka cilvēki iegūst labi apmaksātu darbu, iespēju veidot karjeru, attīstīties, audzināt drošā vidē bērnus, tad jūs redzēsiet, ka šie cilvēki paši no sevis kļūs daudz lojālāki Latvijai!
Ģ. Zvirbulis: – Tagad avīzes lasītājiem jūs sakāt stingri – okupācija bija, valsts valoda var būt tikai latviešu. Bet jūsu paša uzrakstītajā nāciju izlīguma manifestā, ko paraksta potenciālie politiskie partneri, nav neviena vārda ne par okupāciju, ne par vienu valsts valodu. Kā tad tā?
– Vienā dokumentā grūti iekļaut visas vērtības. Taču manifests nav nekāda dogma. To var papildināt, ko, iespējams, arī darīsim. Būtībā tas ir domāts kā mūsu vispārīgos principus apkopojošs dokuments, uz kura bāzes taps mūsu pilnā pirmsvēlēšanu programma.
– Kādu rezultātu “Vienoti Latvijai” cer sasniegt Saeimas vēlēšanās?
– Mans mērķis nav saistīts ar kādu konkrētu vietu skaitu partijai. Mans mērķis ir, lai koalīcija, kuru izveidošu pirms vēlēšanām, iegūtu vairākumu parlamentā un veidotu nākamo valdību. Pārējās partijas māna vēlētājus, sagatavojot vilinošas programmas, ko pēc vēlēšanām nepilda, pat ja nokļūst pie varas, atrunājoties ar to, ka koalīcijā jāiet uz kompromisiem. Mēs tā nedarīsim. Mūsu koalīcija un valdības deklarācija vēlētājiem būs redzama jau pirms vēlēšanām. Tādējādi mēs piedāvāsim pilnīgi jaunus un atklātus spēles noteikumus. Tas mums ļaus laikus sākt sacensību ar esošo varu – veidosim ēnu kabinetu ar konkrētiem ministriem. Iespējams, šī mana koalīcija uz vēlēšanām startēs ar vienotu sarakstu. Mans mērķis nav kļūt par līderi partijai, kas darbojas dažās Latgales pašvaldībās. Mans mērķis ir radīt reālu alternatīvu pašreiz valdošajai koalīcijai. Esmu gatavs piedāvāt jaunus priekšvēlēšanu cīņas noteikumus, kur sacenšas nevis partijas, bet jau veselas koalīcijas.
VISU INTERVIJU LASIET ŠEIT
