“Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata. 1927–1949”. Vēstule grāmatas nelasītājam. Jūlija Dibovska recenzē 8
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Mīļais nelasītāj, es rakstu Tev, lai atklātu pasauli, kas, iespējams, Tev ir bijusi sveša līdz šim. Tajā dzīvo jūrmalnieks Kaspars Aleksandrs Irbe (1906–1996), kurš ir 20. gadsimta “varonis” ar plusiem un mīnusiem.
Varbūt Tevi kaitinās fakts, ka viņa lielākais varoņdarbs ir teju visas dzīves garumā pierakstītais – ikdienas piedzīvojumi dienasgrāmatā, kuras pirmo sējumu (1927–1949) izdevusi biedrība “Ascendum”. Jā, tā ir tā organizācija, kas palīdz Sorosam nozagt latviešu sirdis turpmākai transplantācijai vispasaules tolerances ķermenī. Es arī atceros, ka toreiz, kad ieminējos par šo dienasgrāmatu, Tu, par spīti savai interesei par Latvijas vēsturi, teici, ka nevēlies lasīt “kā viņš tur ņemas”.
Tā Tu manās acīs kļuvi par šīs grāmatas nelasītāju. Iespējams, Tev ir taisnība – ne visu var pieņemt, jo Irbe raksta atklāti un brīžiem pat tehniski – vienā ierakstā var būt dzimumakts, pusdienu maltītes apraksts un jūras laika prognozes ar jutekliskiem iespaidiem par ūdens un debesu toņiem (secība ir mainīta). Un tomēr Latvijas vēstures puzles licēji ir pelnījuši šo šokējošo saturu.
Ja Tu vēl lasi, tad steigšos nepārsteigt: dienasgrāmatas autors ir pavisam noteikti gejs. Turklāt seksuāli aktīvs, pat ja nedara TO tā, kā ierasts heteroseksuāļiem. Irbes gadījumā lasītājs būtībā novēro homoseksuāļa seksualitātes veidošanos, aktivizēšanos un cīņu pašam ar sevi. Līdz ar viņa seksualitāti mainās ne tikai fons, bet arī Irbes lietotā valoda (lakoniska un viegla), izteiksme, izjūtas un pat principi.
Tu zini to stigmu: ja gejs un dzīve viņam slepena, tad gaidāms, ka neko daudz nestāstīs. O nē, Irbe ir citāds un ir izveidojis iespaidīgu tipāžu “katalogu”. Viņa divdomīgo kontaktu pasaule atklāj, ka geju vidū ir gan leģionāri, gan sarkanarmieši, gan vācu, gan krievu okupanti. Tik atklātu protokolu un ceļvedi pa Rīgas iecienītākajām kopošanās vietām neviens nekad nebūs lasījis: Strēlnieku dārzs, Pēterbaznīcas apkārtne, Kalēju iela, Esplanādes estrāde utt.
Bet vai Tu nojaut, kas ir pats interesantākais? Tā kā viņš draudzējies ne tikai ar homoseksuāliem vīriešiem un sievietēm, bet arī komunicējis ar Rīgas prostitūtām, tad lasītājam no jauna redzespunkta paveras šī lielpilsētas kultūrvēsturiskā ainava. Kaisle vai miers, bet Irbe ir izvēlīgs estēts, viņam riebj brutalitāte un ulmaņlaikā viņš nosoda pārāk dedzīgas neķītrības atejās (turpinādams tās aktīvi vērot), okupāciju laikā viņš nepieņem pārāk tiešus piedāvājumus, varbūt nedaudz mainot savu nostāju pēc 1945. gada, kad arī viņa gaume un iespējas iepazīties kļūst sarežģītākas.
Bet ko nu tikai par seksu? Irbes pedantiskais protokols atklāj arī dziļākas ļaužu kaislības, kad nomainās varas.
Viņa ikdienas rituālu saraksts ir gadiem noslīpēts kā mantra: katru dienu mazgājas, cenšas izgulēties un uzturēt savas istabas tīras; labi ēd, ar noslieci uz veģetārismu un buljoniem, izvēloties paša audzētus dārzeņus, dažreiz atļaujas kūkas un pat švakajos kara gados ļoti cienī ieturēšanos Rīgas ēdnīcās. Mīlestība? Visvairāk viņš mīl savu veco māmiņu, kamēr nepaliek pavisam viens. Labi un skaisti ģērbjas, vingro, sauļojas un nemitīgi rūpējas par savu ķermeni. Iztikas vajadzību dēļ grūtākos brīžos viņš atklāj sevī kosmētikas meistaru un veiklu sagādnieku.
Taču nepārproti – Irbe nav ideāls un netiek idealizēts. Viņš nav karojis nevienā no armijām, jo ir nederīgā statusā (nervi). Sākotnēji viņš baidās atstāt vienu savu slimo mammu, bet arī pēc viņas nāves cenšas piemēroties un savu dzīvību sargā, labi zinādams, kas viņu var sagaidīt frontē. Dažs labs viņa “kolēģis” gejs no kara atgriežas bez kājas un rokas, tomēr Irbe nav diez ko līdzjūtīgs.
Viņa darbs visos laikos bija saistīts ar varu, padomju laikā iegūdams jau spilgtu kolaborācijas nokrāsu – Irbe kā tiesu izpildītājs piedalās iedzīvotāju izlikšanā no mājām (lai gan atzīmē, ka nav tik ļauns kā citi šādos amatos – neņem kukuļus).
Neviennozīmīga ir arī viņa attieksme “pret žīdiem”, kas ar laiku pāriet nedaudz neitrālākā attieksmē “pret ebrejiem”. Viņš vērtē cilvēkus pēc ārējā un jaunībā simpatizē marksismam un Padomju Savienībai, tikai vēlāk nobaudot tās varas rūgtumu. Kas vēl? Irbe ir cilvēks, kuram lielākoties veicies izdzīvošanas spēlē, un par to viņu, protams, var ienīst līdz sirds dziļumiem.
Mīļo nelasītāj, Tu gan jau joprojām šaubies, vai šis izdevums ir neizturami svarīgs tā seksualizētā un estetizētā satura dēļ. Taču veidotājiem ir labi pamati: tas ir zinātniski komentēts teksts (par to parūpējusies Dr. hist. Ineta Lipša) skaistā ietvarā (dizainers Aleksejs Muraško) un ar plašu publisko rezonansi. Varbūt vieglāk ir iedomāties Kasparu Irbi mūsdienās?
Instagramā viņš liktu selfijus, suni vai draudzenes, “YouTube” viņš reizi nedēļā publicētu savu ikdienas vlogu un kosmētikas apskatus. Ikdienā viņš apmeklētu tās pašas ēstuves, kinoteātrus un grāmatnīcas, ko Tu (iespējams, jūs kopā strādātu), bet vilcienā sēdētu Tev pretim un vēlāk ierakstītu Tevi savā slepenajā “Moleskine” dienasgrāmatā.
