“Labāko” izvirdumu saraksts 1
Periodiski pāri krātera malām pārlīst arī lava, bet drausmīga pazemes dunoņa visnotaļ saskanīgi pavada apžilbinošo dzirksteļu izšļācienus. Turklāt Strombolijā nav tikai viens, bet gan divi krāteri, un tie mēdz kaut ko uzlaist gaisā gan apbrīnojamā secībā, gan tikpat apbrīnojami vienlaikus, tādējādi nereti no attāluma izskatoties kā milzīgas, draudīgas būtnes gigantiskās acis. Šo idilli pārtraukt var tikai ne sevišķi bieži notiekošās apkārtesošo salu iedzīvotāju evakuācijas akcijas: izvirdumu kulminācijā vulkāns spēj radīt iespaidīgu cunami, kāds pēdējo reizi šeit novērots 2002. gadā, un kas spēj acumirklī sēt postu un nāvi.
Cits itāļu vulkāns – Vezuvs – patlaban, gluži otrādi, cieši guļ, lai gan 79. gadā uz brīdi pamodās un acumirklī ar trīs metrus biezu sakarsētu pelnu kārtu pārklāja tā pakājē plaukstošos Pompejus. Mūsdienās veikto izrakumu laikā noskaidrots, ka apraktajā pilsētā faktiski viss saglabājies tieši tā, kā bijis mirkli pirms katastrofas: ielas, istabas pilnā aprīkojumā, cilvēku un dzīvnieku atliekas. Tostarp pētnieki secinājuši, ka lielāko daļu upuru tomēr pazudinājusi neremdināmā alkatība. Piemēram, vienas mājas iemītnieki nevis mēģināja glābties bēgot, bet gan ņēmās rūpīgi pakot visas sev piederošās mantas…
Šajā izvirdumā bojā gājušo skaits lēsts vismaz 2000 cilvēku, taču ir skaidrs, ka patiesībā to bijis vairāk. Katrā ziņā arī tagad, kad Pompeji faktiski ir atrakti, arheologi turpina apkārtnē atklāt aizvien jaunas izvirdumā cietušo cilvēku atliekas.
Iedzīvotāji mūsdienu Neapolē, kas arī faktiski izvietojusies Vezuva pakājē, nekādā gadījumā nevar gulēt mierīgi. Pēc Pompeju aprakšanas Vezuvs vēl izvirdis 40 reizes (pēdējais izvirdums – 1944. gadā), turklāt izvirdumā 18. gadsimta vidusdaļā paņemot 3000 cilvēku dzīvību. Taču, neskatoties uz visām šīm briesmām, evakuācijas no pilsētas plāni faktiski neatbilst drošības tehnikas prasībām, un laikam jau nav nekāds brīnums, ka vēl tikai 2008. gada novembrī Neapolē pēkšņi uzliesmoja masveida panika: iedzīvotāji piepeši debesīs sadzirdēja apdullinošus dārdus, gluži saprotamā kārtā noturot tos par tieši blakus esošā vulkāna pamošanos. Bet patiesībā vaininieki bija divi reaktīvie iznīcinātāji F–16, kuru piloti bija saņēmuši pavēli izsekot kādu aizdomīgu lidmašīnu šajā gaisa telpā. Noskaidrojās, ka tā bija “Il” tipa kravas lidmašīna, kas no Ziemeļāfrikas atgriezās Austrijā…
Bet joprojām nemierīgākais Eiropas vulkāns ir Sicīlijas Etna. Senie grieķi uzskatīja, ka kalna iekšpusē ir dieva Hēfaista darbnīca, kurš kopā ar saviem pakalpiņiem – ciklopiem – kaļ šeit zibeņus Zevam. Atbilstoši citai versijai ar šo klinti esot piespiests kāds nemirstīgais gigants, un tad, kad viņš cenšas izrauties brīvībā, zeme sāk grīļoties. Bet mūsdienās tikai pēdējās desmitgades laikā šeit reģistrētas vismaz 700 mikrozemestrīces! Turklāt Etnai ir aptuveni 100 dažādu blakus krāteru un krāterīšu, un vismaz reizi trijos mēnešos viens no tiem izverd lavu. Iezīmīgs ir 1669. gada izvirdums, kad lavas upe milzīgā ātrumā traucās lejup pa kalnu, izgāja cauri Katānijas pilsētai, apbrīnojamā kārtā nemaz neskāra 13. gadsimta pili Ursīno un tad plūdeni iegāja jūrā, pilnībā izmainot piekrastes konfigurāciju. Leģendārā pils savulaik bija uzbūvēta tieši jūras krastā, taču tagad tā atrodas… divarpus kilometru attālumā no tā.
Bet Indonēzijas vulkāns Merapi “rīko” izvirdumus ik pēc katriem septiņiem gadiem. Taču šiem izvirdumiem paradoksālā kārtā piemīt gluži dzīvinošs, lietderīgs efekts: uz zemes izkritušie pelni dāsni to bagātina un pārvērš auglīgos laukos. Lietavu periodā trīs kilometrus augstais kalns it kā paslēpjas acu skatienam, ietinoties tvaika un dūmu plīvurā, savukārt sausuma periodā tas ir lieliski saskatāms pat no Indonēzijas galvaspilsētas Džakartas, kas atrodas aptuveni 30 kilometru attālumā. Starp citu – 16. gadsimtā Merapi pilnībā apraka pasaulē lielāko budisma templi Borobuduru, kura augstums ir 25 metri. Un vēl vulkānam piemīt ļoti nelāgā īpašība mētāties ar vidēji nelielas savrupmājas lieluma akmens bluķiem, pēc tam seko nevaldāmu lavas straumju gāšanās pāri mutuļojošā krātera malām. Un tā – ik pēc septiņiem gadiem…
Tostarp to, kas īsti ir tā dēvētais “pelnu sniegs”, nācies iepazīt arī ASV iedzīvotājiem. 1980. gadā viena no ideāli simetriskajām Kaskādes kalnu smailēm Senthelensa pēkšņi vispār pazuda, tādējādi izskatoties kā izrauts zobs. Tā iemesls bija šaušalīgs sprādziens aptuveni 500 atombumbu kopjaudā. Mūžīgie sniegi kalna virsotnēs acumirklī izkusa un sporta automašīnas ātrumā sāka plūst lejup – apkārtnē gluži kā no plīsuša akvārija 100 futbola laukumu lielumā un televīzijas torņa augstumā! Tūlīt arī sākās ellišķīga sniega krišana. Vietējie iedzīvotāji neveselīgi jokoja: “Laipni lūgti pelnutraukā” Pelēkais mākonis dažu dienu laikā sasniedza Atlantijas piekrasti, savukārt dubļu upju straumes aizplūda līdz Klusajam okeānam.
Valstij nodarītais kaitējums bija kolosāls. Senthelensas apkaimē mītošie indiāņi apgalvoja, ka notikušajā vainojams ūdensvada ierīkošanas uzņēmums, kas viņu senču kapsētas vietā būvēja aizsprostu. Paši indiāņi vispār jau izsenis izvairās pat pietuvoties šim kalnam: ļaunie gari skukumi aizvilkšot uz pazemes pekli ikvienu, kas iedrošināties ienākt viņu valstībā. Un pats vulkāns arī nekādā gadījumā nav nevainīgs un miermīlīgs akmens krāvums, bet gan īsteni dzīvs cilvēks. Reiz bijis tā, ka divi jauni cilvēki iemīlējušies vienā meitenē, bet viņa izrādījusies burve un pārvērtusi konkurējošos kavalierus kalnos (viens no tiem arī ir Senthelensa). Lūk, un kopš tā laika tie tur arī stāvot viens otram līdzās un ik pēc brīža viens uz otru palamājas. Tieši tāpēc neesot saprātīgi traucēt viņu mieru – sak, ka tikai nesadusmojas pa īstam!
Bet Meksikas pamatiedzīvotāji acteki gluži kā dievību pielūguši vulkānu Popokatepetlu un nesuši tam upurus. Iespējams, tieši tāpēc šis kalns pēdējo reizi izvirdis pirms vairākiem gadsimtiem. Bet tagad, palicis bez pienācīgas uzmanības, tas atkal nolēmis pamosties. Vēl gluži nesen bezrūpīgi tūristi no tā gleznainajām nogāzēm laidušies lejup ar slēpēm, taču 90. gadu vidū sniegs pēkšņi sācis kust un virsotne pārklājusies ar pelniem un lavu. Apkaimes iedzīvotājus strauji evakuēja, bet visapkārt Popokatepetlam ierīkoja drošības zonu. Raugi, vulkāns tomēr ir absolūti neprognozējams…
Savdabīgi kust sācis arī cits leģendārais kalns – Āfrikas Kilimandžaro. Faktiski gan nekas konkrēts nav zināms par Āfrikas vidienē “seštūkstošniekā” mītošā vulkāna izvirdumiem vēsturē. Ir tikai vietējo iedzīvotāju leģendās un pārstāstos saglabājušās neskaidras ziņas par tā aktivitātēm aptuveni pirms 200 gadiem. Lūk, un tagad 11 000 gadus kalna virsotni nemainīgi klājusī sniega cepurīte sākusi izkust ātrumā, par kuru mēdz teikt tā – savām acīm to var redzēt. Iepriekšējā gadsimta laikā tās apjoms samazinājies jau par 80%. Noskaidrots, ka to izraisījusi ne tik daudz iekšējā uzkaršana, kā sniega izkrišanas samazināšanās. “Zaļie” pauž viedokli, ka ūdens tvaiku daudzums, kas sasniedz Kilimandžaro, samazinājies barbariskā mežu masīvu izciršanas dēļ. Neskan jau sevišķi pārliecinoši, bet – kas zina?
Un, protams, kā gan šeit lai neatceras leģendāro Fudzijamu – snaudošo vulkānu, kas pēdējo reizi izvirdis 1707. gada 24. novembrī, pamanoties pat 120 kilometru tālumā esošo Tokiju pārklāt ar 15 centimetrus biezu pelnu kārtu! Šodien šis kalns izskatās majestātisks un mierīgs un paši japāņi to cieņpilni dēvē par Fudzi–san. Ir tāds ticējums: ja kāds šo kalnu redzēs sapnī vecgada vakarā, tad visu nākamo gadu būs laimīgs, vesels, veiksmīgs un bagāts.
Un vēl Japānas iedzīvotāji ir pārliecināti, ka Fudzi kalna virsotnē iedomātas domas vienmēr piepildās. Bet gluži nesen japāņu medicīnas žurnālos parādījās paziņojums, ka šā kalna fotogrāfijām piemītot tik liela enerģētika, ka tā spējot izārstēt depresiju. Taču katrā ziņā vislabāk esot to vērot paša acīm. Tāpēc katru gadu alpīnisma sezonas laikā – jūlijā un augustā – desmitiem tūkstoši svētceļotāju rāpjas tajā augšā, lai tur sagaidītu saules lēktu…
