Lēnās iedarbības mīnas 1
Viena tāda kaldera ir Toba ezers Sumatras salā, un tās izmērs ir 75×45 kilometri. Tā radusies pirms 74 000 gadu, kad no krātera izmeta 3000 kubikkilometrus izkausētu iežu. Pelni pārklāja visu Indostānas pussalu, bet temperatūra Ziemeļu puslodē pazeminājās uzreiz par 10 grādiem, kas izraisīja tobrīd ne sevišķi daudzskaitlīgās cilvēku populācijas teju vai totālu bojāeju.
Londonas ģeologu biedrības eksperti aprēķinājuši, ka tāda mēroga sprādzieni notiek vienu reizi pusmiljonā gadu. Amerikānis Maikls Rempīno salīdzinājis pēdējo – visvājāko! – šādu izvirdumu ar 1,5 kilometru diametra asteroīda nokrišanu uz Zemes. Taču, raugi, ar kosmiskajām briesmām mēs tagad vismaz izrādām gatavību cīnīties (teorētiski, proti, apšaudot asteroīdu, sašķeļot vai vismaz novirzot to no kursa), bet pret supervulkānu cilvēks ir absolūti bezspēcīgs. Un jāņem vērā, ka ar tādām savdabīgām lēnas iedarbības mīnām faktiski nosēta visa zemeslode. Zinātnieki tādus supervulkānus atklājuši arī Indijā, Dienvidāfrikā un pat Krievijas ziemeļos. Tāpat arī Neapoles apkaimē sākusi pacelties zemes virsma. Taču, iespējams mums par laimi, šajā apvidū tāds vulkāns pēdējo reizi sprādzis pirms 39 000 gadu, tāpēc varam būt droši, ka mūsu paaudze tamlīdzīgu uguņošanu neredzēs pati savām acīm. Savukārt jau minētais Jeloustounas supervulkāns gan pēdējo reizi “gājis pa gaisu” pirms 630 000 gadu, tāpēc daudz kas liecina, ka jau tuvojas kārtējais sprādziens.
