Kāpēc tas varēja notikt 75
Ar Egila mammu Ivetu nopērkam svecītes, kuras aizdedzinām pie Egila kapa. Ziedi vēl nav novītuši. Vienojamies, ka jāizstāsta Egila stāsts. Lai varbūt kādu citu viņam līdzīgu pasargātu no tik skarba likteņa. Lai tiktu sodīti tie, kuri pacēluši roku pret cilvēka dzīvību.
“Egils bija spurains. Ar saviem asumiņiem un nadziņiem. Kā kaķēns, kurš gribēja darīt to, kas pašam tīk. Es centos darīt visu, centos būt stingra, lai viņš izaugtu par kārtīgu cilvēku,” saka Iveta, kura strādā sociālās aprūpes centrā, kur kopj bērnus invalīdus. Egils bija viņas vienīgais bērns.
Iveta domā, ka kļūda bijusi sūtīt dēlu skolā nepilnu septiņu gadu vecumā. Tas sakritis ar laiku, kad viņa šķīrusies ar vīru, kurš strādājis cietumā. Bērns mīlējis abus vecākus. Pēc tam Egils kļuvis agresīvs, bijušas pat pašnāvnieciskas tieksmes. Gājuši pie ārstiem, psihiatra, bijis jādzer zāles. Iveta bilst, ka Liepājas 15. vidusskola neesot bijusi pretimnākoša un bija jāmeklē cita skola. Arī nākamajā, 8. vidusskolā, Egils neiedzīvojies. Skolotāju slēdziens: Egilam jāmācās speciālā skolā. Tā viņš nokļuvis Rudbāržu internātpamatskolā. Tur viņam vajadzējis palikt patstāvīgākam, jo attāluma dēļ mājās varēja būt tikai nedēļas nogalē.
“Mēs abi to vienu gadu, kuru viņš mācījās 3. klasē, bijām nomocījušies. Gribējām dzīvot kopā. Cīnījos kā lauvene pret sistēmu un dabūju no turienes viņu laukā. Meklēju skolu Liepājā. Bija vietas, kur mūs atraidīja, bet pieņēma Liepājas internātpamatskolā. Tur dēls atplauka, uzlabojās sekmes, kontakts ar skolotājiem. Pagājušajā gadā Egils nolēma mainīt skolu, lai, kā pats teica, būtu atestāts ar lielāku vērtību. Pusgadu par to runāja. Es par tādu soli šaubījos, bet dēls teica: es cīnīšos un mācīšos!” stāsta mamma.
Tā pagājušajā gadā Egils sācis mācīties Liepājas Raiņa 6. vidusskolas 8. klasē, diemžēl mācījies uz nesekmības robežas. Mamma domā, ka vainojams bijis slinkums, diemžēl nepadevušās valodas un matemātika, toties nav bijušas problēmas ar dabas zinībām un vēsturi. Arī uzvedība varēja būt labāka. Kad bijis mazāks, tad stingri noteiktā laikā bijis jābūt mājās, bieži skrējis, lai pat minūti nenokavētu. Nekad nedrīkstējis palikt bez telefona sakariem, arī pēdējā laikā. Šopavasar jau paklaiņojis, nav gājis uz skolu. Parādījušās meitenes. Egils teicis, ka vienkārši ar draugiem staigājis. Ko darījis, nav teicis. Mamma tagad domā, ka vajadzējis būt stingrākai, bet puisis jau liels, arī fiziski, kādi desmit centimetri trūkuši līdz diviem metriem. Maijā nācies doties uz pārrunām skolā. Tad Egils saņēmies.
Vasarā daudz gulējis. Cēlies ap pusdienlaiku un tad parasti ar draugiem devies uz jūru. Mājās nācis vēlu. Īpašu interešu Egilam nav bijis. Īsu brīdi gan apmeklējis trenažieru zāli. Mājās daudz laika pavadījis, iedziļinoties viedtālrunī, kur sarakstījies, klausījies mūziku, spēlējis spēles. Māte tikai reizi dēlu pieķērusi smēķējam. Diemžēl bijušas problēmas ar alu un stiprākiem dzērieniem. Vairākas reizes policija pieķērusi dzeršanā. Mātei nācies iet uz policiju. Egils bijis narkologa uzskaitē. Netieši no Egila runas māte sapratusi, ka dēls pamēģinājis arī spaisu.
“24. septembrī atnācu mājās no nakts maiņas. Egils teica, ka jāiet pie drauga, un lūdza divus eiro. Neteica, kam vajadzīgi. Es nedevu un aizgāju pagulēt. Kad pēc pāris stundām pamodos, no maka bija paņemti divi eiro un vietā atradās atvainošanās zīmīte. Divas divdesmit eiro banknotes bija palikušas. No kādiem četriem līdz sešiem vakarā sazinājāmies ar īsziņām: Egils atvainojās, es atkal prasīju, kur viņš ir, teica, ka pie drauga, bet vārdu nesauca. Pēc septiņiem zvanīju, bet Egila telefons bija izslēgts,” atceras Iveta.
