Slepkavība Ķeizarpurvā 3
Apdzīvotā vieta Ķeizarpurvs atrodas Valkas pagastā četrus kilometrus no Igaunijas robežas un lielā mērā attaisno savu nosaukumu. Gleznaina un vientuļa vieta pie purva un mežiem, uz kuru ved sīki un līkumaini zemes ceļi. Piecas sakoptas Līvānu tipa mājas izkārtojušās vienā rindā. Visapkārt miers un klusums, suņi ir, bet nerej. Grūti noticēt, ka 21. septembra pievakarē šeit notika slepkavība.
Mira no durti griezta ievainojuma
Vienā no Līvānu mājām uz galda deg svecīte. Saimniece, nu jau atraitne, Una pošas uz darbu veikaliņā Valkas pilsētā.
“Arī tajā sestdienā, 21. septembrī, biju darbā. Meita mājās gulēja, jo no rīta bija atgriezusies no skolas rīkota nakts pārgājiena, bet vīrs Valdis kopā ar mazo dēlu darbojās pa māju. Pussešos zvanīja satraukta meita, sakot, ka tētis sadurts un ka viņa pie brūces turot dvieli, kā pa telefonu likuši sazvanītie ārsti. Pēc piecpadsmit minūtēm biju jau mājās, aiz manis tūlīt iebrauca ātrie. Valdis nevarēja parunāt. Medmāsa uzreiz teica, ka situācija ļoti smaga. Pēc 40 minūtēm turpat neatliekamās palīdzības automašīnā Valdis nomira. Kā vēlāk lasīju izmeklēšanas materiālos: no durti griezta caurejoša vēdera un krūškurvja ievainojuma, iekšējo orgānu mazasinības, šoka, ārējās un iekšējās asiņošanas,” stāsta atraitne.
Kas tad bija noticis ar 47 gadus veco Valdi? Pēc dēla teiktā, notikumi risinājušies šādi. Pie viņiem atnākuši kaimiņi Sergejs un Baiba (attiecīgi 55 un 33 gadus veci) un uzaicinājuši ciemos tēti, lai iedzertu dažas glāzītes. Pēc tam abi atnākuši mājās, iekurinājuši mājā krāsni. Pēc tam kaimiņi tēti aicinājuši vēlreiz. Dēls vairs nav gājis līdzi, bet pēc kāda laika ieraudzījis tēti saļimušu sētā pie koka.
Aptuveni stundu pēc ātrajiem klāt bijusi policija un sākusi izmeklēšanu. Jau pagājis gandrīz mēnesis, bet Unai vēl joprojām policija nav teikusi, kādi ir pierādījumi, kas īsti kaimiņmājā noticis, tikai to, ka notiek izmeklēšana un tiek gaidīti ekspertīžu rezultāti.
Kā noskaidroju Valsts policijā, aizdomās par tīša smaga miesas bojājuma nodarīšanu, kas bijis par iemeslu cietušā nāvei, pret Sergeju un Baibu ierosināts kriminālprocess. Par to draud cietumsods no trijiem līdz piecpadsmit gadiem. Sergejs un Baiba dienu pēc notikušā aizturēti un uz divām diennaktīm ievietoti izolatorā, bet pēc tam ar Valkas rajona tiesas lēmumu atbrīvoti it kā nepietiekamo pierādījumu dēļ. Par to sašutusi ir policija, jo uzskata, ka pierādījumu ir pietiekami, turklāt aizdomās turēto atrašanās brīvībā apgrūtina pierādījumu vākšanu izmeklēšanas procesā.
Ģimene šokā
Par to, ka slepkavas ir brīvībā, Una ir sašutusi un nelaimīga. Mazais dēls katru dienu raudot, meita spiesta apmeklēt psihologu un varot gulēt tikai pie ieslēgtas gaismas, viena mājās atsakās palikt.
“Kad atbraucu no darba, man grūti iziet pagalmā, jo no turienes kaimiņos bieži redzu Sergeju, tādu bravūrīgu, viņš pat policijas uzlīmētās lentes, kas vairs nav vajadzīgas, no savas automašīnas nav noņēmis, ar tām visām braukā apkārt. Tikai uz bēru laiku bija pazudis. Baiba, viņa draudzene, kas dzīvo Valkā, gan vairs te nerādās. Staigā pa pilsētu, paziņas bija viņu redzējuši “Dzelzs vilka” koncertā,” sašutusi Una.
Bet varbūt vīrs izprovocējis kaimiņus uz vardarbību, viņiem bijis jāaizstāvas? “Es tam neticu. Kopā dzīvojām 19 gadus, viņš nekad nebija agresīvs. Un ja nu arī kaimiņmājā izraisījās konflikts, vai tad tāpēc uzreiz jādur? Varēja izkauties un miers. Mēs ar Sergeju un Baibu nesagājāmies, vienkārši dzīvojām līdzās, ja nu kādu reizi viens otram izpalīdzējām ar kādu sīkumu. Mēs visi te dzīvojām draudzīgi, ja arī gadījās paburkšķēt uz otru, tad, piemēram, tikai par kaimiņa vistām savā dārzā. Sergejs gan bija savrupākais, bezdarbnieks, brauca uz Krieviju pēc dīzeļdegvielas, cigaretēm, degvīna, ko tirgoja. Bieži ar Baibu iedzēra. Arī vīrs nebija atturībnieks, bet arī nekāds pļēgurs. Mājās, skatoties televīzijā hokeju, izdzēra vienu vai divus aliņus. Valdis bija šoferis tālbraucējs: labs darbs ar labu algu. Patiesībā jau viņam bija vajadzējis būt reisā, bet darba devējam izlūdzās brīvu nedēļu, lai mājā ievilktu ūdensvadu. Nākamajā sestdienā Valdim bija jābrauc uz Eiropu, kur viņš strādātu līdz Ziemassvētkiem, bet tā vietā viņš nokļuva zem zemes…” raud Una.
Sieviete domā, ka mājas, kur tik daudz darba un naudas ieguldīts (nesen par kredītu nomainīti logi), būs jāpārdod. Gan tāpēc, ka pēc notikušā šeit grūti dzīvot, gan tāpēc, ka vairs finansiāli nevarēs atļauties viena ar trijiem bērniem (vecākais dēls mācās Smiltenes ģimnāzijā) mājas uzturēt. Lai izdzīvotu, Una ceļas trijos naktī un cep bulciņas, ko pārdod veikaliņā un ģimnāzijā, bet tas lielus ienākumus nedod. “Man tagad galvenais dzīvē ir bērnus izvilkt,” nosaka atraitne.
Neko nevar pateikt
Kaimiņi ir satraukti un noskumuši par notikušo. Par upura ģimeni saka – esot strādīga. “Sergejs jau arī nekāds pasaulīgais dzērājs vai neģēlis nebija, izpalīdzīgs. Kas todien notika, nezinu. Žēl ģimenes, jo naudas pelnītāja vairs nav. Joprojām pārdzīvoju, kad atceros, kā mierināju mazo puiku, kurš sauca: “Tēti, nemirsti! Tēti, nemirsti!” atceras kaimiņiene Ārija. “Sergejs man teica, ka neko neatceroties no notikušā,” piebilst kaimiņš Uldis.
Kad sazvanu Sergeju, atbilde ir īsa: “Neko nevaru pateikt. Izmeklēšana… Mana versija neko nenozīmē.”
