Ziemā slepkava bieži vien ir tvana gāze. Saindēšanās pazīmes un kā palīdzēt 0
Gada aukstākajos mēnešos apkurinot mājokļus, arvien aktuāla ir saindēšanās ar tvana gāzi. Toksikologi to mēdz dēvēt par slepkavu numur viens, jo apmēram pusi no slimnīcās nokļuvušajiem pacientiem pēc saindēšanās ar tvana gāzi neizdodas glābt.
Tvana gāze jeb oglekļa monoksīds veidojas, nepilnīgi sadegot malkai vai citam kurināmajam, ja tam nav pietiekamas skābekļa piekļuves.
Nejūtama un neredzama
“Tvana gāze ir bez krāsas, smakas, garšas un nekairina. Daudzi aplami saka – es saelpojos tvanu. Sajust iespējams vienīgi citus degšanas produktus,” norāda Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas anestezioloģijas un neatliekamās medicīnas galvenais speciālists, toksikologs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Viesturs Liguts.
Kā stāsta Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta sabiedrisko attiecību speciāliste Inga Vītola, visbiežāk saindēšanās ar tvana gāzi notiek, pāragri aizverot dūmvada aizbīdņus krāsnīm un kamīniem, pirtīs, kā arī no autonomajām gāzes apkures sistēmām. Retāk tas atgadās, darbinot automašīnu garāžā. Bieži cieš vairāki ģimenes locekļi. Visvairāk izsaukumu ir naktīs. Izglābtie nereti atzinuši, ka bijušas problēmas ar krāsni, tātad nav novērsts jau paredzams nelaimes gadījums.
“Cilvēki ugunsgrēkos mazāk iet bojā no apdegumiem, vairāk – no tvana gāzes,” atzīst V. Liguts. Visbiežāk šādi cieš gados vecāki cilvēki, it īpaši vīrieši, kas lietojuši alkoholu.
Par saindēšanos ar tvana gāzi liecina galvassāpes, reibonis, nogurums un miegainība, slikta dūša, redzes un elpošanas traucējumi. Ja cietušais saprot, ka sūdzību iemesls ir tvana gāze, tad spēj glābties, atverot logus un durvis, bet vislabāk – ejot ārā svaigā gaisā. Diemžēl toksikologu pieredze liecina, ka saindēšanās simptomi tiek uztverti kā lielās darba slodzes vai vīrusinfekciju sekas. Cilvēks aiziet gulēt un, zaudējot samaņu, kļūst bezpalīdzīgs.
Rada skābekļa badu
“Tvana gāze asinīs saistās ar hemoglobīnu vismaz 200 reižu labāk nekā skābeklis, veidojot tā saukto karboksihemoglobīnu. Rodas skābekļa bads, no kura organisms cenšas atbrīvoties, paātrinot elpošanu, taču šādi uzņem vēl vairāk toksiskās gāzes,” saindēšanās mehānismu apraksta V. Liguts.
Saindēšanās smaguma pakāpi vērtē pēc karboksihemoglobīna līmeņa asinīs. 10–20% liecina par nopietnu saindēšanos, 20–50% – par ļoti smagu, bet mirušajiem asinīs atrod ap 80% šā savienojuma.
Visvairāk no tvana gāzes cieš orgāni, kuriem īpaši nepieciešams skābeklis – sirds un galvas smadzenes. Visjutīgākie pret oglekļa monoksīdu ir bērni, hroniski sirds asinsvadu un plaušu slimību pacienti, kuriem jau neliels tvana gāzes daudzums organismā var krasi pasliktināt veselības stāvokli. Tvana gāze ir īpaši bīstama grūtniecēm – ne tik daudz pašai topošajai māmiņai, bet gan auglim.
V. Liguts par kaitīgu atzīst arī pastāvīgu minimālu tvana gāzes uzņemšanu, piemēram, strādājot kurtuvē. Ar laiku var attīstīties perifērās nervu sistēmas slimības, rasties emocionāla labilitāte, koncentrēšanās un miega traucējumi, taču parasti neienāk prātā, ka pie vainas varētu būt tvana gāze.
Oglekļa monoksīds ir arī telpās, kurās smēķē. Nesmēķētājs, uzturoties piepīpētā vietā, astoņu stundu laikā uzņem tvana gāzes devu, kas ir līdzvērtīga piecu cigarešu izdalītajam daudzumam.
