Brisele prasa legalizēt slepus nodarbinātos mājkalpotājus 2
Adrianas stāsts ir tipisks. Viņa ir bulgāriete, pēc izglītības pedagoģe un attālos Anglijas laukos pieskata bagātu sirmgalvi. Kundze, kurai rit astotais gadu desmits, ir laipna un atsaucīga, taču viņas abas zina, kādēļ Adriana ir te – kā daudzu citu Austrumeiropas un centrālās Eiropas valstu iebraucēji viņa pelna naudu ar darbu, ko vietējie paši neizvēlētos. Tīra, uzkopj māju, gatavo ēst, vadā savu saimnieci uz veikaliem. Vārdu sakot, ir mājkalpotāja. Nodokļus Lielbritānijai nemaksā, bet krāj labākai dzīvei mājās. Adrianai ir pazīstamas sievietes, kuras strādā līdzīgi kā viņa, daudzas arī pieskata bērnus. Vienām laimējies, citām mazāk, jo saimnieki mēdz būt ar dažādām prasībām.
Adrianai nav viedokļa, vai viņas darbu vajadzētu legalizēt. Tas, no kā viņa visvairāk baidās, ir grieziens ienākumos, proti, ka līdz ar jauniem likumiem vajadzēs maksāt lielus nodokļus, un viņa zaudēs būtisku daļu savu ienākumu.
Pieprasa pilnvērtīgu profesiju
Taču Eiropas Savienībā, kuras dalībvalsts Lielbritānija vismaz pagaidām ir, arvien skaļāk runā par to, ka mājās nodarbinātajiem cilvēkiem, kuri īpaši bagātākajās Eiropas valstīs lielākoties ir iebraucējas no mazāk turīgajām postpadomju zemēm, ir jāpiešķir oficiāls statuss. Citiem vārdiem sakot, arī mājkalpošana, vecu cilvēku vai bērnu pieskatīšana ir jāatzīst par īstu, normālu darbu. Šo jautājumu sesijā izcēluši Eiropas Parlamenta (EP) deputāti, kuri pieņēmuši rezolūciju, norādot, ka visu šo līdz šim slēpto darbu izcelšana saulē novērstu gadījumus, kad mājās nodarbināti cilvēki ir pakļauti izmantošanai, piespiedu darbam, ārkārtīgi zemai samaksai un pat ir cilvēku tirdzniecības upuri.
Eiroparlamentārieši aicina īstenot vairākas iniciatīvas, kas ļautu mainīt līdzšinējo situāciju. Vispirms – mājsaimniecībās nodarbinātās personas un aprūpētāji ir jāiekļauj virknē tiesību aktu, gan dalībvalstu darba, gan veselības aprūpes, sociālās aprūpes un pret diskriminācijas tiesību aktos, un šādi nodarbinātiem cilvēkiem ir jādod tiesības pievienoties arodbiedrībām. Viens no iemesliem, kādēļ ģimenes izvēlas slepus no valsts kases un nodokļu dienestiem algot mājkalpotājus, ir salīdzinoši augstas cenas oficiālās pakalpojumu iestādēs, līdz ar to EP deputāti iesaka dalībvalstīm parūpēties, lai šajā jomā pakalpojumu pieejamība būtu reāla un samērīga.
Politiķi arī aicina dalībvalstīs mājkalpotāju darbu atzīt kā pilnvērtīgu profesiju, kas dotu tā veicējiem tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Deputāti arī mudina Eiropas Komisiju steidzami izstrādāt priekšlikumu Eiropas līmeņa direktīvai, ar kuru atzītu neprofesionālo aprūpētāju statusu, līdz ar to nodrošinot viņiem atalgojumu un sociālās aizsardzības standartu minimumu laikā, kad viņi pilda aprūpes pienākumus.
Eiropas Parlamenta rezolūcijā arī aicināts dalībvalstu dienestiem biežāk veikt inspekcijas, lai uzraudzītu mājsaimniecībās nodarbinātos un viņu pieņemšanu darbā uzņēmumos un darbā iekārtošanas aģentūrās. Bet tieši no tā baidās Adriana, sakot, ka viņa nav droša, ka brīdī, kad šīs darba tiesības sakārtos atbilstoši normām, viņa savu iespēju nezaudēs. Būt slēptai no valdības un iestāžu acīm, saņemt ar dzimtenē pelnīto nesalīdzināmi lielākus ienākumus par darbu, ko viņa veic, protams, neatbilstoši savai kvalifikācijai, pagaidām šķiet svarīgāk.
Priekšautu sien paaudzēs
Saskaņā ar EP datiem, patlaban dažādos mājsaimniecības pienākumos ES ir nodarbināti 2,5 miljoni iedzīvotāju, un vairākums – 88% – no viņiem ir sievietes. Turklāt, kā norāda arī paši deputāti, līdz ar ES iedzīvotāju novecošanos, īpaši Rietumeiropas valstīs, pieprasījums pēc mājkalpotājiem un sirmgalvju aprūpētājiem tikai augs. Un šī tendence ir vērojama jau tagad. Kā labo piemēru, kur šī joma ir salīdzinoši daudzmaz sakārtota, min Beļģiju un Franciju. Beļģijā ir ieviesti pakalpojumu kuponi, bet Francijā – vispārējo pakalpojumu dienesta čeki, kas ļauj mājās strādājošajiem vienlaikus gan legāli nopelnīt, gan arī regulēt savas darba stundas un veidot uzkrājumus vecumdienām.
Saskaņā ar ES datiem, visvairāk mājsaimniecībās nodarbinātu cilvēku ir Itālijā (27,5 procenti), Spānijā (25 procenti), Francijā (23 procenti), seko Vācija un Portugāle. Dažās no šīm zemēm mājkalpošana ir ne tikai nepieciešama, bet gadu gados nostiprinājusies un vispārpieņemta tradīcija. Taču skaitļi arī rāda, ka salīdzinoši mazāka daļa no šajos darbos iesaistītajiem ir pašu pilsoņi. Visbiežāk tie ir iebraucēji vai nu no citām ES dalībvalstīm, vai arī trešajām valstīm jau ārpus bloka robežām. Piemēram, Itālijā šīs proporcijas ir ļoti uzskatāmas – 23 procenti itāliešu, 46 procenti citu ES valstu pilsoņi, pārējie – no aizjūras vai vēl citām zemēm.
Likumi nav pietiekami spēcīgi
ES dalībvalstīs jau pastāv dažādi darba tirgus regulējumi un pašu valstu izveidotas sistēmas, kas cenšas izskaust pelēko darba zonu, taču, kā atzīst parlamentārieši, acīmredzot tas viss nedarbojas pietiekami efektīvi. Pirms diviem gadiem Eiropas Komisija (EK) nāca klajā ar priekšlikumu jaunai Eiropas līmeņa platformai, kur dalībvalstis varētu apmainīties ar savu pieredzi un labāko praksi. Visu šo laiku EK ir mudinājusi dalībvalstis ratificēt visus starptautiskos aktus, kas ļautu vērsties pret cilvēku nelegālu nodarbināšanu un paverdzināšanu daudz precīzāk un efektīvāk. Viens no tiem ir Konvencija par mājsaimniecībā nodarbinātajiem darbiniekiem, kuru līdz šim ir parakstījušas tikai sešas dalībvalstis – Beļģija, Īrija, Somija, Portugāle, Itālija, Vācija.
Tagad EP pieņemtā jaunā rezolūcija nav saistoša, tā neuzliek dalībvalstīm par pienākumu ķerties pie likumu veidošanas, taču attieksme ir pausta.
Par rezolūciju nobalsoja visai ievērojams pārākums – 279 deputāti, pret balsoja 105, bet visai ievērojams skaits – 204 – atturējās. Paredzams, ka pie šā priekšlikuma politiķi atgriezīsies.
Viedokļi
Eiropas Parlamenta deputāte no Grieķijas, ziņojuma par statusa piešķiršanu mājkalpotājiem autore Kostadinka Kuneva: “Mājsaimniecībās nodarbināto un aprūpētāju darbs mums ļauj vairāk pievērsties pašiem savām karjerām un baudīt sabiedrisko dzīvi. Mēs viņiem uzticam savas mājas, bērnus un vecākus. Bet viņi ir neredzami, nedeklarēti, pakļauti nestabilitātei un sociālajai atstumtībai. Lielākā daļa no viņiem ir sievietes, kuras strādā garas darba stundas bez brīvdienām, medicīniskās apdrošināšanas vai pensijas plāniem. Mūsu sabiedrības novecošana un fakts, ka sievietes arvien biežāk izvēlas strādāt, nozīmē, ka šo cilvēku pakalpojumi mums vajadzīgi arvien vairāk. Tomēr ES dalībvalstis turpina pieļaut, ka viņi darbojas ekonomikas pelēkajā zonā.”
Eiropas Komisijas viceprezidente, par budžetu atbildīgā Kristalina Georgijeva: “Eiropas Komisija turpinās aizstāvēt sieviešu tiesības visā pasaulē. Sievietes Eiropā joprojām var nopelnīt par sešpadsmit procentiem mazāk nekā vīrieši. Un tās nav vienīgās raizes, sievietes izjūt draudus un diskrimināciju ne tikai konflikta zonās, bet arī iestāžu valdēs un daudz kur citur darba tirgū.”
