Slepenie istabu stāsti. Ilze Kļaviņa recenzē Lauras Grozas izrādi “Mājoklis. komentāri” 0
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Režisores Lauras Grozas teatrālais diptihs “Mājoklis. komentāri” lasāms kā veltījums sievietes ķermeniskās, jutekliskās, seksuālās sievišķības pieredzei.
Vienlaikus režisore publiskajā telpā – TV, radio intervijās – pauž satraukumu par tēmas nepamatotu noklusējumu sabiedrībā, kas pelnījusi plašāku diskusiju.
Runājot par publisko telpu, projekta organizētāji mērķtiecīgi rosina publikas interesi jau pirms izrādes ar plašu informāciju, kas izskan masu medijos. Acīmredzami, ka, kopā sadarbojoties diviem producēšanas partneriem, tie ir Dailes teātris un fonds “Initium” (Ieva Niedre, Laura Groza), kopdarbs pierāda menedžmenta modeļa dzīvotspēju.
Dailes teātra mazajā zālē izskan izrāde “Mājoklis. komentārs #1” kā daudzbalsīgs sieviešu pieredzes stāsts, savukārt “Mājoklis. komentārs #2” notiek ārpus teātra – Terēzes daudzistabu dzīvoklī Dzirnavu ielā 60A. Viena radošā komanda apvieno plašu mākslinieku loku, abās daļās piedalās gan aktrises Anta Aizupe, Katrīna Griga, Anete Krasovska, Milēna Miškēviča, Lelde Dreimane, gan arī mākslinieces Sintija Jēkabsone, Anna Heinrihsone, Katrīna Neiburga, kā arī oriģinālmūzikas autoru Rūdolfa Dankfelda un Miķeļa Putniņa radošie darbi piepilda abas spēles vietas.
Terēze – viena un vairākas
Lauras Grozas diptihs ir turpinājums un komentārs dzejnieces Annas Auziņas debijas romāna “Mājoklis” varones Terēzes stāstam, kas izrādēs apaudzēts ar citu sieviešu intīmās pieredzes balsīm. Diptihs balstās uz Auziņas grāmatā pieteikto tematisko loku ar tajā “(..) dominējošo ķermenī balstīto subjektivitāti” – teātra programmiņā citētais Zitas Kārklas apzīmējums (Kārkla Z. Par Annas Auziņas romānu “Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata”, “Rakstīt ar baltu tinti”, “Punctum”, 20.01.2022.). Tomēr izrādes abas daļas paplašina grāmatas feministiskās mākslas koordinātas un meklē alternatīvas socialitātes un valodas iespējām, lai izteiktu sievišķo pieredzi, uzsvaru liekot uz ķermeniskumu un seksualitāti.
Grāmatā būtisks ir Terēzes iekšējais konflikts ar savas seksuālās dzīves izpausmēm un katoļticībā noteiktajām laulības dzīves normām, bet izrādē šī tēma maz uzrādās, lai gan ir būtiska Terēzes īpašajā stāstā. Terēzes lomu izspēlē visas aktrises kopā un katra atsevišķi, katras atsevišķā šķautne ir nolasāma, tomēr aptuveni.
K. Griga spilgti nospēlē seksualitāti, L. Dreimane – attiecības ar tēvu, bet citu aktrišu dominanti grūtāk uztvert. Kopumā tas ir sievišķības pieaugšanas stāsts, ko stāsta katra māksliniece no sevis. Abas daļas iespējams skatīties atsevišķi, tomēr uz jautājumu, vai un kā tās papildina viena otru, ir grūti atbildēt. Aktrises daļēji atkārto abās daļās tekstu, ja tas nupat dzirdēts, var šķist, ka “to jau zinām”.
Manuprāt, diskusijai atvērtāka ir daļa ārpus teātra, jo, pateicoties neparastiem pieredzes un jutekļus satraucošiem paņēmieniem, ir ciešāks pietuvinājums iestudējuma konceptam. Pirmā, manuprāt, atsvešinātākā daļa, ko var redzēt Dailes teātra Mazajā zālē, runā par iracionālo/ķermenisko cilvēka personības daļu abstraktāk.
Komentārs #2
Sazvērnieciskuma pilna sajūta kņudina iztēli, kad vēlā, tumšā vakarā Dzirnavu ielā vārtrūmes pagriezienā neliels sarkans plakātiņš norāda ceļu un gaida pusatvērtas durvis. Būsim gandrīz trīsdesmit, kuriem kopīgi ļauts izdzīvot izrādi, un tieši pulksten 21.00 tā sākas. Sadalīti pa pieci vai seši, sekojam bezvārda gidiem, kuri atver un aizver durvis, ļaujot uz piecpadsmit minūtēm ielūkoties sešās istabās un iepazīt piecu sieviešu atklātību. Septītā istaba ir atšķirīga, sociālā tematikā ievirzīta performances daļa, kur var dzirdēt reālu sieviešu pazemojuma pieredzes stāstus, diemžēl šī pieeja ir ne līdz galam atrisināta.
Dzīvokļa noslēpumainību vairo tas, ka daļa iemītnieku nav pazīstami, tie ir gidi, kuri sagaida un pavada no epizodes uz epizodi, tie ir dejojoši jaunieši, tas ir amatieris aktieris Raivis Vidzis, kas ir galvenā persona virtuves epizodē, tas ir noslēpumains vīrietis aiz loga, kas, stāvot uz garāžas jumta, pūlas sazvanīt istabā uz galda zvanošo telefonu.
Aktrišu stāsti tomēr nav viņu pieredze, un te ir viena no atšķirībām no Annas Auziņas grāmatas dienasgrāmatas formāta nobīdēm, kas kaut kādā mērā nodibina distanci (izņēmums ir K. Grigas ainas piepildītais pārdzīvojums), nevis uzjunda emocionālu reakciju vai asociācijas ar savu personisko pieredzi.
Toties unikālu piedzīvojuma sajūtu raisa spēles telpa ar savu īpašo atmosfēru, tā kļūst par iedarbīgu izteiksmes līdzekli, tā ļauj tuvoties sieviešu atklātības izsmalcinātībai. Pusotru stundu ilgās tikšanās notiek lieliskā atmosfērā, kur nozīmīgs ir dzīvokļa estētiski bagātīgais iekārtojums, jāpiemin jūgendstila flīzes, īpašo sienu gleznojumu istaba ar svēto tēliem, podiņu krāsnis, kokgriezumi sienu un griestu paneļos.
Dzīvoklis ar savu greznību, plašumu un auru, kas kā darbības vieta raisa drošas paslēptuves un vienlaikus labirinta sajūtu (jau minētā durvju spontāna atvēršana, aktrišu iziešana, ienākšana, un jāpiezīmē, ka katrai telpai ir vismaz divas durvis.) Visu spēles laiku stāstus pavada nepārtraukts skaņas fons – uz verandas dejojošo jauniešu reiva mūzika, bez kuru dzīvās enerģijas viss notiekošais būtu tikai sajūtu muzejs.
Paradoksāli, ka kopsaucējs visām sadrumstalotajām un dažādos pieslēgšanās līmeņos izdzīvotām epizodēm ir neliels foto, ko katra aktrise rāda ar īpašu rūpību. Visām varonēm ir vīrieša U. melnbalts foto. Vienalga, vai šo mazo necilo bildīti kāda izvelk no grīdas slepenā dēļa vai piekarina ar veļas knaģi, vai noliek saudzīgi aiz stikla, lielākā vērtība, izrādās, ir stabilas dzīves drauga attiecības.
Komentārs #1
Pirmā Dailes teātra daļa paliek atmiņā ar lipīgu melodiju dzejas rindām “kamēr tu piedzimi” ar uzsvērtu sinkopi uz burtu “m”, gluži kā dungājamais motīvs, tas seko vēl ilgi pēc izrādes.
Tomēr jutekliskais šajā izrādē paliek vairāk nosaukts, mazāk sajūtams šeit un tagad. It kā paplašinot sievietes stāstu un piešķirot sociālu un eksistenciālu mērogu, jūtīguma manifestācija griežas pretēji. Atsevišķu sadrumstalotu ikdienas notikumu virpulī notiek it kā griešanās hipnotiskā sajūtā, kas nogurdina. Vienas balss, vienas dienasgrāmatas sadalījums vairākās lomās tomēr atņem vēstījumam intimitātes kodu.
Izsekot katram no četru aktrišu individuāliem stāstiem nav iespējams. Kad atsevišķos brīžos priekšplānā un nesaskaldīts izvirzās vienas aktrises monologs, epizode raisa emocionālu aizķeri. Gribas turpinājumu, taču to pārcērt tumsa, mūzikas ritms, atkal un vēlreiz.
Iespējams, izrādes centrs plānots kā koptēla performatīvā iedarbība, taču tad tajā zūd individuālā daļa. Daudzu mirkļu uzzibsnījumu kosmosā zūd gravitācija, un pat lieliskā (kā vienmēr) Katrīnes Neiburgas video grafika šķiet atsevišķs stāsts, kas saslēdzas ar kopīgo vēstījumu tikai epizodiski. Savukārt izrādes pēdējā piektdaļa, kas veltīta Terēzes un vecāku dzīves posma hronoloģiskai ainu secībai, piesaista ar vēstījuma potenciāla detalizētu un vienotu izvērsumu, raisot vairāk telpas empātijai.
Abas izrādes ar kopīgu plašu atvēzienu ir ievērības cienīgs notikums skatuves un performanču mākslas kustībā, kas tēmai “sievietes ķermeniskums” piešķir aktualitāti un rosina publikas un katra pieredzes personisku pārvērtējumu. Šķiet, ka brīdis ir īstais, pirms gandrīz divdesmit gadiem Dž. Dž. Džilindžera iestudētā izrāde Īvas Ensleres “Vagīnas monologi” Dailes teātrī raisīja vairāk mulsinoša šoka terapijas efektu nekā veselīgas diskusijas sabiedriskajā telpā.
