Vedina domāt plašāk 0
Spēlē nav uzvarētāju. “Nav zaudētāju,” precizē Zane. Ievērot šo principu savā darbā pedagogus vedina arī Līga savos semināros. “Skolotājiem patīk veidot hierarhisku sistēmu, organizēt sacensību, kurš pirmais,” viņa klāsta. “Mēs tā vietā piedāvājam diskusiju. Klasēs ar dusmu spēli darām tā, ka dalībniekus sadalām četrās grupās. Tad izvēlamies problēmu – tā var būt arī pašu bērnu piedāvāta – un katrā grupiņā skolēniem savstarpēji jāvienojas, kurš ir vispiemērotākais risinājums. Viņi ir tādā sajūsmā! Nāk priekšā un prezentē savus variantus, iepriekš vienojoties, kādā secībā uzstāsies, tātad vienlaikus mācās sadarboties, ieklausīties.”
Ne vienmēr tas izdodas, it sevišķi, ja ir kāds dominējošs līderis. “Kādā klasē apspriedām situāciju kārti Komanda zaudēja tava drauga dēļ. Nebija risinājuma – tikai kaut kāds ķīselis. Viens teica – es iedzeršu ūdeni, otrs – es nomierināšos. Tas nekur nederēja! Tad jautājām, vai viņiem ir kāds risinājums, ko viņi paši varētu piedāvāt, neskatoties kārtīs ar jau sagatavotajām stratēģijām. Viens kaut ko ieteica, un jau kļuva labāk, tad – otrs. Pēc tam kāds pateica: es piezvanīšu tam draugam un pavaicāšu, kā viņš jūtas. Bija tāds atvieglojums! Visi kopā bija kaut ko iemācījušies,” atceras Līga.
“Mērķis nav piedāvāt visus iespējamos risinājumus, bet gan stimulēt domāt un meklēt alternatīvas,” pamato Zane. “Pieaugušie parasti piedāvā tikai vienu variantu – ej un atvainojies. Vai, ja viņš tevi apsaukā, pagriezies un ej projām. Bet ir simtiem situāciju, kad šāda taktika nekādi neder, jo, ja tas apsaukātājs visu ceļu līdz mājām velkas nopakaļ un apsaukā? Pasaki skolotājai – cits risinājums. Ej mājās kopā ar kādu draugu – vēl cits.” Viens no svarīgiem dusmu kontroles veidiem ir arī apdomāt, kādas būs rīcības sekas.
Noder arī lielajiem
“Spēle ir slepenais ierocis pedagogu smadzenēm,” saka Līga. “Katrā skolā ir nikni pedagogi, kuri mēdz uz bērniem kliegt un likt lietā dažādas baisas metodes. Es iesaku citiem skolotājiem šim cilvēkam piedāvāt izspēlēt dusmu spēli – it kā lai izmēģinātu, pirms spēlēt ar bērniem, it kā lai aprobētu. Spēlējot pavērot, kā dusmīgais pedagogs reaģē, kādus risinājuma variantus piedāvā. Tā ir netieša mācīšanās – skolotājs nevilšus apjauš, ka kādā konfliktsituācijā varēja rīkoties citādi.”
“Nolūks nav nevienu atmaskot vai pārmācīt, parādīt, ka viņš ir slikts,” steidz piebilst Zane, “tikai sniegt zināšanas par resursiem, kā iespējams tikt galā konfliksituācijās.
Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk pārliecinos, ka ļoti maz ļaužu – gan bērni, gan pieaugušie – dara sliktas lietas tāpēc, ka viņi ir slikti cilvēki. Tie, kuri slikti rīkojas, būtu labprātāk darījuši ko labu, taču nezina, kā. Jūtas bezspēcīgi, pietrūkst resursu vai atbalsta, vai kompetences, tāpēc ar labiem nodomiem kā nu māk, tā dara.”
Līga viņu papildina: “Kādā pasākumā skolotāja teica – es zinu, ka tam bērnam sāp, jo pati esmu bijusi līdzīgā situācijā, bet nezinu, kā mierināt, jo mani neviens nemierināja. Ja nav pozitīvas pieredzes un prakses, nevar zināt, kā atrast izeju konkrētās situācijās.”
Kāds apēda manus cepumus!
Lai es labāk saprastu, kā spēle darbojas, izspēlējam kopā ar Zani un Līgu. Vispirms duraku versijā – katrai no mums rokā ir piecas dažādas risinājumu kārtis (mazākiem bērniem var dot tikai četras). Zane ļauj man izvēlēties problēmsituāciju mājās, uz ielas vai skolā. Izvēlos mājas. Viņa izvelk vienu kārti un nolasa: “Dzimšanas dienā tu saņem dāvanu, kura tev nepatīk.” Vai man ir kāda risinājumu kārts? Skatos, un man uznāk smiekli, jo pirmā, kas iekrīt acīs, piedāvā šajā situācijā rakstīt dienasgrāmatu. Piedāvāju tomēr citu – Uztveršu to ar humoru. Zane un Līga vienojas, ka šāds risinājums der, un mana pirmā problēmsituācija ir nokauta.
Turpinām. Izvēlos problēmsituācijas kārti no māju kaudzītes un eju ar to pie Līgas. Vecāki tev agri liek iet gulēt. “Es izrunāšos ar vecākiem,” risinājumu piedāvā Līga un tūdaļ paskaidro: ja šādu taktiku izvēlas bērns, par to paslavē kā par derīgu variantu, tomēr tāpat vien uzreiz nepieņem, bet jautā, ko tad īsti pieaugušajiem teiks. “Es teikšu – mammu, tēti, es apsolu, ka rīt no rīta piecelšos laikus, bez bļaušanas un bez skandāliem, tikai atļaujiet, lūdzu, man šovakar pabeigt lasīt grāmatu!” Līdzīgi jāizvērš katrs piedāvātais risinājums, piemēram, ja bērns izvēlas trīsreiz dziļi ieelpot, jāierosina to izdarīt visiem kopā. “Tad bērns ieelpo un sajūt, ka tiešām kaut kas mainās. Kamēr nav izmēģināts, tas nav izjusts un nav pārliecības, ka varētu darboties reālā situācijā.”
Tagad Līgas kārta iet pie Zanes ar problēmsituāciju. Kāds apēda tavus cepumus. “Man pat tā nesen gadījās,” saka Zane un jautā, vai drīkst piedāvāt divus risinājumus. “Ja mērķis ir rosināt domāt, tad, protams, šādam piedāvājumam jāpiekrīt. Ja dalībnieku ir ļoti daudz, risinājumu daudzumu var ierobežot, lai visi dabū izteikties.” Līga atļauj Zanei piedāvāt divu veidu taktiku. “Viens – es centīšos saprast, kā jūtas citi cilvēki. Es sapratīšu, ka tam, kurš apēda manus cepumus, šausmīgi gribējās, jo tie ir viņa mīļākie cepumi un viņš nezināja, ka vairāk nav. Otrs – es samierināšos.” “Brīnišķīgi, liels paldies!” novērtē Līga.
Kārtis iedod valodu
Turpinām spēlēt citādi, piedāvājot reālas pieaugušo problēmsituācijas. Eju pie Līgas: Esmu ļoti dusmīga uz savu vīru, jo viņš man dzimšanas dienā neko neuzdāvināja. Līga saka, ka uzdos vīram jautājumus, lai noskaidrotu, kā tas nākas: “Aizsūtīšu viņam īsziņu – mīļais vīrs, saki, lūdzu, kādi bija tavi apsvērumi, nevis dāvinot dāvanu, bet tikai atsūtot īsziņu? Varbūt saņemšu to tuvākajās dienās?” Zane ierosina: “Labāk mēģini saprast, kāpēc viņš tā rīkojās. Iespējams, viņš vēl tikai gaida algu, un viņam pašlaik nav naudas. Varbūt viņš kaut ko ir pasūtījis, bet tas vēl nav pienācis – tā taču mēdz gadīties. Vai bija aizņemts, risinot kādu citu situāciju.” Uzskatām, ka situācija ir atrisināta, bet Līga piebilst – ja diskusijas ievelkas ļoti garas, var rosināt visus dalībniekus piedāvāt risinājumus konkrētajai situācijai, citādi tiem, kuri gaida savu kārtu, kļūst garlaicīgi.
Savukārt, ja kāds bērns ir ļoti nerunīgs, nevajag spiest izteikties. “Tieši šādus bērnus šīs kārtis ļoti stimulē,” saka Līga un atstāsta gadījumu: “Kāds nerunīgs bērns aizgāja pie speciālistes ar vienu konkrētu kārti: Man dara pāri, es to saku skolotājai, bet skolotāja man saka, ka sūdzēties nav labi. Viņš bija izvēlējies un uz lielākas lapas pielīmējis risinājumu kārtis Es izturēšos pret to ar humoru un Es izturēšos pret to ar sapratni, taču trešo kārti bija pielīmējis ar attēlu uz leju un vēl sašvīkājis ar sarkanu flomāsteru. Mēs atļāvāmies noplēst un paskatīties, kas tur rakstīts, – Es pajautāšu, kā citi rīkojas šādā situācijā. Šāds risinājums bērnam bija kaut kas neiedomājams, bet ar spēli viņš bija atradis iespēju to pavēstīt.”
* Dusmu aizvietošanas treniņš – no angļu valodas.
Der zināt
* Spēli var spēlēt tikai bērni, bet labāk, ja piedalās arī kāds pieaugušais, kurš palīdz pamodelēt situācijas un aplūkot tās no citas puses, kā arī rosina diskusiju.
* Spēli nevajadzētu izmantot, lai lasītu morāli vai nosodītu (“Atceries, tev tieši tā bija! Es taču teicu, ka tā nevajag darīt, bet tu…” utt.). Spēlei jāsagādā prieks.
* Spēles mērķis ir izraisīt nevis azartu, bet gan domāšanu un diskusiju.
* Nedrīkst pieņemt agresīvus vai vardarbīgus problēmas risinājumus (“Es viņu nositīšu.”) un smieties, ja tādus piedāvā.
* Īpaša uzmanība jāpievērš, ja jārisina vardarbīgas situācijas, piemēram, lielākie bērni atņem naudu. “Dažkārt var skaitīt līdz trīs un dziedāt dziesmiņu, bet citreiz jākliedz, jābēg vai nekavējoties jāziņo pieaugušajiem. Jāmāca situācijas novērtēt un atšķirt, kā arī jāpaskaidro, pie kā var vērsties.”
* Spēli nevajag izmantot, lai sodītu (taču var piedāvāt uzspēlēt bērniem, kuri atstāti pēc stundām).
* Nevajag spēlēt dusmu lēkmes brīdī.
* Ja spēlē klases ietvaros, jāizņem no spēles situācijas, kas nupat piedzīvotas un kādam bijušas ļoti sāpīgas vai apkaunojošas.
Mūsu ekspertes
Līga Bērziņa, Latvijas Autisma apvienības vadītāja
Zane Kronberga, klīniskā psiholoģe
