Inese Vaidere: Slēgtas skolas, “slēgti” ciemi 34
Sarūkot iedzīvotāju skaitam lauku reģionos, taupot līdzekļus, Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) aicina pašvaldības veikt skolu tīkla optimizāciju. Šis vārdu salikums biedē teju ikvienu lauku iedzīvotāju, jo ar šiem vārdiem parasti apzīmē kādas skolas reorganizāciju vai slēgšanu. Tā, piemēram, šogad vien paredzēts likvidēt 14 mācību iestādes.
Skola parasti ir mazo miestu kultūras centrs. Vieta, kur apkārt ir dzīvība. Slēdzot “neizdevīgās” skolas, patiesībā bieži vien tādā veidā tiek slēgta arī apdzīvotā vieta, jo, ja saprātīgā tuvumā nav izglītības iestāžu, kur vecāki vai pašvaldība spēj izvadāt bērnus, tad tas būtībā ir tās vietas nāves spriedums. Bez skolām attīstība nav iespējama.
No vienas puses, ir saprotama vēlme izglītības iestādes slēgt vai reorganizēt, jo tas var atslogot budžetu. Bet, ja tas tiek darīts ne līdz galam pamatoti, tad tas savā ziņā ir šāviens paša kājā. Ja pedagogi zaudē darbu, bet vecāki apjauš, ka uz tuvāko skolu bērnu izvadāt nav iespējams, tad var gadīties, ka pašvaldība zaudē savus iedzīvotājus – kuri tad – ar lielu varbūtību – emigrēs ārpus novada vai pat valsts.
Īpaši uzsveru – īstenojot skolu tīkla optimizāciju, rūpīgi jāizskata katrs gadījums individuāli, izvērtējot, vai skolas slēgšana neradīs lielāku ļaunumu nekā ietaupītie līdzekļi. Neapšaubāmi, Latvijā ir vietas, kur skolas tiešām ir slēdzamas, bet vai tādas ir visas?
Ja mazā skola tiek likvidēta, cilvēki dažkārt ir spiesti pārcelties tuvāk citām skolām, tomēr dzīvesvietas par brīvu nekur neizsniedz. Turklāt ģimenes, kuras skolu tīkla optimizācijas negatīvo seku dēļ ir spiestas pamest dzimtas mājas, iespējams, pārrauj gadsimtu senas vēstures turpināšanu.
Domāju, ka būsim vienisprātis, ka bērniem vismaz līdz pusaudžu vecumam būtu jāmācās no mājām ērti sasniedzamā attālumā. Uzturoties internātā, prom no mājām, bērniem tiek atņemta regulāra saikne ar ģimeni, kas bērnam, īpaši šai vecumā, ir ļoti svarīga.
Savukārt, kad runa ir par mācību rezultātiem, tad es negribētu piekrist, ka maza skola gandrīz vai automātiski nozīmē sliktu zināšanu līmeni. Mana pieredze, ilgus gadus strādājot Latvijas Universitātē, liecina, ka no lauku skolām ļoti bieži nāk viszinošākie bērni. Turklāt vislabākos rezultātus dažkārt var sasniegt, strādājot tieši ar mazām grupām, jo tad ir iespējama individuālāka pieeja un vielas padziļināta izskaidrošana.
Varu piekrist IZM, kas uzsver, ka matemātiski aprēķini un īslaicīgi ekonomiski ieguvumi nevar kalpot par pamatu lēmumu pieņemšanai par izglītības iestādes likvidēšanu. Pirms apstiprināt kādas skolas slēgšanu, ministrija izvērtē pašvaldību pieņemtos lēmumus no visu iesaistīto pušu perspektīvas. Skolu tīkla sakārtošana jāskata arī kopsakarā ar novadu attīstības stratēģiju.
Ministrs Kārlis Šadurskis ir skaidrojis, ka pašvaldības varēs saņemt kompensācijas no valsts budžeta – proporcionāli ietaupītajiem līdzekļiem no nerentablo skolu slēgšanas, naudu tālāk novirzot pedagogu algu celšanai. Šeit es ļoti vēlētos, lai ministrija rīkotos reģionālpolitiski atbildīgi – lai sasniegtu reģionu attīstības līmeņu izlīdzināšanas mērķus. Proti, dažkārt tomēr vairāk atbal-stot arī kādas “nerentablas”, bet apdzīvotajai vietai ļoti vajadzīgas skolas. Lauku iedzīvotāju saglabāšana ir mūsu nācijas interesēs. Rīkojoties matemātiski proporcionāli, lielajām un bagātākajām pašvaldībām skolu tīkla optimizācija pienestu budžetam krietni lielāku ieguvumu nekā mazajām. Bet tas būtu pretrunā ar reģionālās un kohēzijas politikas mērķiem.
Regulāri apmeklējot reģionu skolas, es uzklausu gan skolotāju, gan iedzīvotāju, tostarp pašu skolēnu viedokļus šajā jautājumā. Jāatzīst, ka daudzviet ļaudis dzīvo nedrošībā un bažās, nezinot, vai rīt viņu skola netiks slēgta. Tāpēc es aicinu tās pašvaldības, kuras plāno tuvākajos gados skolas slēgt, pirms tam kārtīgi apdomāt un izvērtēt, vai kādas mazās skolas slēgšana no kartes “neizdzēsīs” kādu Latvijas ciemu.
