Mednieks praktiskais. Slazdu apstrādes tautas metodes 0
Pieredze, kā sagatavot slazdus nākamajai sezonai, ir ļoti dažāda. Arī viedokļi, vai tas nepieciešams un kā tas var ietekmēt medību sekmes, ir atšķirīgi. Ir mednieki, kuri uzskata, ka rūsa uz slazdiem nav šķērslis, ir arī tādi, kuri rūpīgi apstrādā medību rīkus.
Šķiet, vienota viedokļa šajā ziņā nav – visu izšķir paša pieredze un iespējas. Piedāvājam iepazīt četru dažādu mednieku pieredzi šajā jomā. Katrs var izvēlēties sev piemērotāko risinājumu, izmēģināt to un atzīt par derīgu vai ne.
Jāpiecieš smaka
Oskars, mednieks no Saldus:“Pie kāda gados veca vīra, kurš jau ir citos medību laukos, noskatījos kādu interesantu lamatu apstrādes paņēmienu. Sirmais vīrs lamatas uzkarsēja ar lodlampu, taču tikai tik, lai metāls mazliet sakarstu, nemainot ne krāsu, ne īpašības. Īpaši svarīgi tas tāpēc, ka lamatas darbina atsperes. Pēc tam viņš ņēma jēlu cūkas ādu ar mazliet speķa un, turot lamatas biezos ādas cimdos, rūpīgi iesmērēja. Procesa gaitā metāls tika pārklāts ar tauku slānīti, kas iesūcas porās un novērš metāla rūsēšanu. Protams, apstrāde jāveic katru sezonu, jo ar laiku aizsargslānis noberžas. Vecais vīrs slazdus apstrādāja pirms to izmantošanas sezonas. Apstrādes laikā gan valda visai nepatīkama smaka. Cik pie viņa bija nācies ciemoties, ne reizi neredzēju, ka slazdi būtu aprūsējuši. Tie vienmēr bija tumši pelēki, bez rūsas plankumiem. Viņš stāstīja, ka mēģinājis slazdus pavārīt eļļā, taču tik labu efektu, kā apstrādājot ar speķi, nav izdevies panākt.”
Sibīrijas paņēmiens
Mednieks Arturs Lipskis no Rīgas:“Mans draugs ilgus gadus dzīvoja Sibīrijā un nodarbojās tur ar kažokādu ieguvi. Pirms sezonas viņš slazdus vārīja lielā katlā kopā ar biezu koku izdedžu putru, tad samaisīja to ar skaidām un ar lupatiņu slazdus berza. Rūpīgi notīrīja un katrus pārbaudīja. Tas bija nepieciešams smakas un rūsas noņemšanai. Kad slazdi bija tīri, tos vārīja koku mizās. Slazdus ar plikām rokām neaiztika, tikai cimdos. Sašķirotus uzglabāja tīros auduma maisos. Tie, kurus uzstādīja pļavā, bija novārīti to krūmu mizās, kas auga tieši tajā vietā, kur ierīci plānots uzstādīt. Uzstādot izmantoja mežacūkas saru otiņu un mazu lāpstiņu. Tiesa, tie bija kājķeramie slazdi, kurus šobrīd Latvijā lietot aizliegts, taču metāla apstrādes principi, domāju, der arī rāmju lamatām. Diemžēl kažokādām nav vērtības, ir flekši ar drāšu birstēm un mednieku paaudze, kas nezina, ka medības ar slazdiem ir smags darbs…”
Augstspiediena strūkla un krāsa
Jānis Broks, medī Priekuļu novada Veselavas pagastā:“Sezonai beidzoties, caunām domātās lamatas ar augstspiediena strūklu nomazgāju, tad ar rūsas noņēmēju notīru kā rūsu, tā veco krāsu un nokrāsoju par jaunu ar krāsu, kurai ir pretrūsas īpašības. Tikko iegādāti slazdi nav krāsoti un rūsē. Īpaši, ja tuvumā ir sāls. Šādi slazdi aukstumā kļūst stīvāki, nostrādā daudz lēnāk, ķeras, reizēm mēdz pat iesalt. Nokrāsotos slazdus izlieku lapenē piecus mēnešus kārtīgi izkarst un izvējoties. No aprūsējuša slazda paliks rūsas paliekas arī uz caun-ādas. Tas neizskatīsies visai glīti, un rūsa būs grūti notīrāma. Izvēlos sudrabainas nokrāsas krāsu. Iespējams, tā ir mana māņ-ticība, taču domāju, kā šādu krāsu cauna ievēro mazāk. Ir kāda nianse – caunām domāto slazda kasti nevajag glabāt mājās, pat māju tuvumā ne. Vislabāk glabāt kaut kur meža malā. Pretējā gadījumā caunas tajā ielūkosies nelabprāt.Bebru slazdus īpaši neesmu apstrādājis. Tos reizi trijos gados cenšos nomainīt, jo atsperu metāls tik un tā ar laiku nogurst.”
Vieta uz vadža
Mārcis Mūrnieks, mednieks no Ikšķiles:“Slazdu apstrādāšanai īpašu jēgu neredzu. Es savējos nekā neapstrādāju. Kad beidzu slazdot, pakaru šķūnī uz vadža. Tādi brūni ir, bet tievāki nekļūst. Manuprāt, zem ūdens smaržas neizplatās, savukārt caunām domātos slazdus pirms uzstādīšanas noslauku ar tīru drānu. Slazdu novietoju pie ēsmas. Cauna meklē ēdamo un pārāk lielu vērību slazdam nepievērš. Ne velti teic, ka bads nav brālis…”
Raksts sagatavots ar Medību sasimniecības attīstības fonda atbalstu
Vairāk lasiet žurnāla Medības maija numurā
