Slazdā vai pie dzīru galda? “Latvijas Avīze” sāk publicēt romānu “Pele slazdā” 0
Septiņpadsmit gadus vecās Agneses vecākiem uz gadu jāpamet Latvija, taču raustīt meitu, kurai drīz jābeidz skola, nešķiet prātīgi. Tomēr, lai arī Agnese ir jau saprātīgā vecumā, atstāt viņu tik ilgi pavisam vienu, kā to gribētu meita pati, vecākiem nešķiet prātīgi.
No visiem viedokļiem piemērotākais, kam lūgt palīdzību, ir pārtikušais tēvocis Rolfs, zvērināts vecpuisis, no kura stingrā rakstura un principiem baidās visa dzimta. Arī Agnesei, dodoties pie Rolfa, dreb ceļgali, tomēr gads, no kura meitene tik ļoti baidījusies, izvēršas pagalam neparasti…
Pirms romāna publicēšanas, kā ierasts, uz īsu sarunu aicinājām autoru – rakstnieku HERMANI PAUKŠU.
Vai atceraties, kā ienāca prātā ideja par romānu “Pele slazdā”?
H. Paukšs: Tā neienāca prātā pēkšņi – par savstarpēji iznīcinošām attiecībām ģimenē esmu prātojis ilgi, lasījis psiholoģijas grāmatas, analizējis savu dzīvi, prātojis, kāpēc pats bieži rīkojos pretēji loģikai, kāpēc citi mēdz tik dīvaini uzvesties. Par šo tēmu man ir ieskicēti dažādi sižeti, bet šis sāka veiksmīgi attīstīties pēc tam, kad kādu laiku bija nogulējis “atvilktnē”.
Romāns liek aizdomāties (kārtējo reizi!) par to, cik daudz vai maz viens par otru zinām. Kā jums šķiet, kas ir galvenie iemesli, kādēļ pat radinieki brīžiem viens par otru zina tik maz un tik nepareizi novērtē raksturus?
Mana diagnoze ir tāda, ka pietiekami neizmantojam zināšanas, ko mums sniedz psiholoģija. Protams, pie mums tās atnāca ar aizkavēšanos, jo padomju laikā šeit praktiski nebija pieejamas, taču arī šodien lielākā daļa turpina uztvert attiecības no pozīcijām – es esmu pareizs, bet citi nepareizi, – pat necenšoties pameklēt iemeslus, kas nosaka citu cilvēku rīcību.
Šis ir savā ziņā Pelnrušķītes stāsts, kur meiteni no ikdienības izglābj gandrīz pasaku princis. Durvis pasakās aizveras pie “viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”, bet kā jums šķiet: kā šis “ilgi un laimīgi” Rolfam un Agnesei varētu izskatīties pēc, teiksim, 25 gadiem?
Cerības vieš tas, ka viņi jau pirms kāzām apzinās, ka kopdzīve nav harmoniska idille bez problēmām, ka saskaņa ir panākama tikai ar abpusēju piepūli otra izprašanā. Pirmie desmit gadi viņiem noteikti nebūs viegli, taču ir liela iespēja, ka pēc 25 gadiem viņi būs jau tiktāl pieslīpējušies, ka spēs savus konfliktus atrisināt bez nikniem strīdiem. Turklāt nāksies palīdzēt bērniem risināt viņu problēmas.
Kāds jauns darbs jums šobrīd top? Nav noslēpums, ka ļoti aktīvi darbojaties Dramaturgu teātrī…
Jā, šobrīd esmu līdz ausīm iegrimis Dramaturgu teātra problēmās – cenšos pabeigt lugu “Holgomeras tronis”, kuras pirmie skati jau tiek mēģināti uz skatuves. Redzot “Troņu spēļu” popularitāti, radās vēlēšanās arī pašam ko līdzīgu pamēģināt – gan tikai vienā sērijā.
