Slavenākie seksa skandāli, kas mainījuši pasaules vēsturi 0
Neveiksmīgi un apkaunoti prezidenti, neskaitāmi kari, nepatiesas apsūdzības, baznīcas reformas, neķītras baumas un uz mūžīgiem laikiem sabojātas reputācijas – izrādās, sekss visos laikos ir ietekmējis ne vien demogrāfisko stāvokli, bet arī daudzus svarīgus notikumus, kas neatgriezeniski mainījuši pasaules vēstures gaitu.
Piedāvājam “Biography”, “Wikipedia”, “Marie Claire” un “Delfi” arhīva iedvesmotu atskatu uz vairākiem vēsturiskiem seksa skandāliem, kuros tikuši iesaistīti gan varenākie valdnieki, gan citas slavenas personības, kuru rokās savulaik bijusi vara pār pasaules politiskajām norisēm.
Kleopatra, Gajs Jūlijs Cēzars un Marks Antonijs (1.gs.p.m.ē.)
Kleopatra ir viena no visu laiku populārākajām antīkajām personībām. Tas nav nekāds brīnums, jo viņa ir arī viena no visskaistākajām un seksuālākajām valdniecēm pasaules vēsturē, kura pratusi, izmantojot sava atkailināta ķermeņa pievilcību, atrisināt pat šķietami neatrisināmus vēsturiskus strīdus. Klīst baumas, ka Kleopatras valdzinājumam neesot spējis pretoties neviens. Katrs, kurš kaut neilgu brīdi esot pavadījis viņas sabiedrībā un pārmijis kaut pāris vārdu, esot kļuvis par neglābjamu Kleopatras pielūdzēju.
Sava loma vīriešu savaldzināšanā noteikti piemita arī viņas ģērbšanās stilam.
Kā vēsta nostāsti, tad Kleopatra bija iecienījusi puscaurspīdīgas kleitas, kas atklāja un izcēla viņas ķermeņa pievilcīgās un nevainojamās formas.
Valdniece viena no pirmajām bija atklājusi arī smaržvielu valdzinošo spēku. Ja parasto ēģiptiešu sieviešu ķermeņi tajā laikā izdalīja zemes un sviedru smaržu, tad no Kleopatras vienmēr vējoja reibinošs medus un ēterisko eļļu aromāts. Kāds gan brīnums, ka viņas valdzinājumam padevās tā laika varenākie vīri – Gajs Jūlijs Cēzars un vēlāk arī Marks Antonijs.
Gajs Jūlijs Cēzars toreiz izraidītajai valdniecei apsolīja ne vien piedot un atlaist visus Ēģiptes parādus, bet arī atgriezt viņu tronī un samierināt ar brāli, kurš darīja visu, lai būtu vienīgais noteicējs un valdnieks Ēģiptē. Viss beidzās ar to, ka Romas iekarotāja Gaja Jūlija Cēzara neglābjamā mīlestība pret Kleopatru pārauga 8 mēnešus ilgā karā starp romiešiem un ēģiptiešiem.
Savukārt Marka Antonija un Kleopatras mīlas sakars beidzās ar pilsoņu karu un abu mīlnieku traģisku bojāeju. Viņu attiecību drāma nemaz neatpaliek no Šekspīra traģēdijās aprakstītajiem notikumiem. Kā spilgts piemērs tam ir abu mīlnieku tikšanās apraksts. Lai neglābjami savaldzinātu Marku Antoniju, Kleopatra pie viņa esot ieradusies flautu skaņu pavadībā apzeltītā kuģī, kas bijis rotāts ar purpursarkanām burām. Pati valdniece sēdusies tronī gandrīz kaila, bet sardzē ap viņu stāvējuši jauni, pusapģērbti puiši un daiļām nimfām līdzīgas kalpones.
Lasot tālāk, uzzināsi, kādi ir citi skaļākie seksa skandāli, kas neatgriezeniski mainījuši pasaules vēstures gaitu.
Henrijs VIII un Anna Boleina (16.gs.)
Anglijas karalis Henrijs VIII nepārtraukti mainīja savas mīļākās, bet precējies mīlēties kārais valdnieks bija veselas sešas reizes. Viņš bija slavens ar savu cietsirdību un neizturamo raksturu, tāpēc reti kurš vēlējās atdot bargajam karalim savu meitu par sievu. Tas gan vairāk sakāms par svešzemniekiem, jo Henrija dzimtenē Anglijā neviens pat neuzdrošinājās pretoties valdnieka gribai. Par Henrija VIII pirmo sievu kļuva Aragonas Katrīna, viņa vecākā brāļa Artura atraitne.
Kāzas notika uzreiz pēc Henrija VIII sēšanās valdnieka tronī. Laulību sākumā šķita, ka viņu mīlestība ir bezgalīga, bet drīz vien viss mainījās. Karaļa jūtu atsalumam pret Katrīnu bija nopietns iemesls – vairākkārtīgas neveiksmīgas grūtniecības un nespēja sagādāt Henrijam tik ļoti kāroto mantinieku. Vienīgais izdzīvojušais bērns bija meitiņa Marija, kura, starp citu, vēlāk kļuva par Anglijas valdnieci. Lai arī karalis bija sagaidījis mantinieci, tomēr nespēja iedomāties, ka valsti var pārvaldīt sieviete, tādēļ neatmeta cerības tikt pie dēla.
Sešus gadus pēc meitas piedzimšanas kādā pieņemšanā par godu Spānijas sūtņiem Henrijs pirmo reizi satika Annu Boleinu. Karalis, ieraudzījis visā Anglijā atzīto, žilbinošo skaistuli Annu, aizmirsa gan par sievu, gan par savām daudzajām mīļākajām. Henriju apsēda doma, ka tieši Boleina būs tā, kura dzemdēs viņam ilgi kāroto mantinieku.
Septiņus gadus Henrijs neatlaidīgi lenca Annu, bet viņa tikpat spītīgi atteicās atdoties karalim, iekams nebūs kļuvusi par viņa sievu baznīcas un valsts priekšā.
Annas nepiekāpība noveda pie tā, ka Henrijs nolēma šķirties no sievas , lai nezaudētu Annu. Viss būtu labi, ja vien tas nenotiktu laikā, kad Anglijā, kā jau katoliciskā valstī, karalis varēja dabūt šķiršanos tikai un vienīgi ar Romas pāvesta atļauju. Pāvests, protams, izmantoja šo situāciju politisku mērķu labad un vilcinājās dot Henrijam šķiršanās atļauju, bet īsti nenovērtēja kaislību pārņemtā karaļa vēlmi iegūt Annu.
Lai sarežģīto šķiršanās procesu vienkāršotu un paātrinātu, Henrijs uzsāka baznīcas Reformācijas procesu. Ar saviem līdzgaitnieku un domubiedru atbalstu baznīcā un parlamentā tika pieņemti vairāki tiesību akti, kuri pasludināja karaļa varu pār baznīcu, kas nozīmēja faktisko atdalīšanos no Romas katoļiem. Tieši karaļa neremdināmā vēlme apprecēties ar savu iemīļoto Annu bija Anglikāņu baznīcas rašanās iemesls. Šķiršanās un patvaļīgo laulību rezultātā Henrijs VIII uz mūžu tika izslēgts no katoļu baznīcas.
Šis kaislību pārpilnais mīlas stāsts izvērtās visai traģisks. Annu Boleinu apvainoja laulības pārkāpšanā, un 1536. gadā viņa tika sodīta ar nāvi. Tik radikāls karaļa lēmums attiecībā pret sievieti, kuras dēļ savukārt viņš pats bija gatavs mainīt pat valsts iekārtu, tika pieņemts tādēļ, ka valdnieks bija nolūkojis jaunu favorīti. Turklāt arī Anna nesagādāja Henrijam kāroto mantinieku, bet gan dzemdēja meitu, vēlāko karalieni Elizabeti I, kuras valdīšanās laiks Anglijas vēsturē ir saistīts ar kultūras uzplaukumu un dēvēts par zelta laikmetu.
Katrīna II un leģenda par zirgu (18.gs.)
Katrīnas II personīgās dzīves apspriešana ir bijis populārs un iemīļots temats gan valdnieces vētrainās dzīves laikā, gan arī mūsdienās. Pēc vēsturiskām liecībām ir zināms, ka kaislīgās Katrīnas mīlnieku loks ir bijis diezgan ievērojams. Dažādi avoti uzrāda ciparus, kas iekļaujas 21–35 amplitūdā. Karalienes neremdināmā kaisle un tieksme apmierināt savas dīvainās seksuālas vēlmes ir arī dažādu neticamu nostāstu un neķītru anekdošu rašanās iemesls.
Viena no šādām leģendām stāsta par to, ka Katrīna II esot atvadījusies no šīs pasaules nevis Ziemas pilī, mirstot no asinsizplūduma smadzenēs, bet gan stallī, jārējoties ar zirgu. Protams, ka nav neapstrīdamu faktu, kas apstiprinātu visai pikantās leģendas ticamību, bet savulaik šādas baumas esot izplatījušās Polijā, un vēlāk tikušas dedzīgi apspriestas arī Francijas galmā.
Sevišķi populārs šis nostāsts kļuva 19. gadsimtā, kad to izmantoja, lai nomelnotu Krieviju un parādītu kā barbarisku valsti, ar kuru labāk neuzturēt nekādas attiecības. Lai arī cik muļķīgas šis baumas nebūtu, tomēr tām savulaik izdevās krietni pabojāt Krievijas cara galma reputāciju.
Tomass Džefersons un istabene Sallija Hemingsa (18.–19.gs.)
Ar ASV trešā prezidenta vārdu ir saistīti ne tikai svarīgi notikumi, bet arī pirmais publiskais seksa skandāls Amerikas vēsturē, kas nu jau ir kļuvis par atskaites punktu nākamajiem līdzīga rakstura skandāliem.
Džefersons esot bijis ļoti uzticīgs ģimenes cilvēks, tāpēc sievas Martas nāve sagādājusi viņam smagu pārdzīvojumu. Džefersons nosolījies, ka nekad vairs neprecēsies un sieviešu pasaule viņam būs slēgta. Tomēr šis pārsteidzīgais solījums prezidentam aizmirsās, kad viņš satika melnīgsnējo un ļoti pievilcīgo skaistuli Salliju Hemingsu. Meitenes āriene tā iekvēlināja Džefersonu, ka viņš aizmirsa arī par to, ka Sallija ir tikai viņa meitas Petsijas aukle.
Viņu intīmie sakari sākās Parīzes brauciena laikā. Kad abi atgriezās no šī ceļojuma Amerikā, izrādījās, ka Sallija ir stāvoklī. Drīz vien Sallija dzemdēja pirmo mazuli, kuram sekoja vēl vairāki.
Sākās runas par to, ka abiem kopīgi esot pieci bērni, bet varbūt arī visi astoņi.
Tomēr šajā stāstā svarīgākais nebija mazuļu skaits, bet gan fakts, ka Džefersonam, iespējams, ir bērni, kas dzimuši ārlaulībā, stājoties intīmās attiecībās ar tumsnēju guvernanti.
Šis skandalozais fakts kļuva zināms visiem, pateicoties prezidenta niknākajam ienaidniekam Tomasam Kolenderam. Skandālu vēl vairāk uzkurināja paša prezidenta nostāja – viņš nenoliedza nevienu pret viņu vērsto apsūdzību. Tikai pēc Džefersona nāves veiktais DNS tests atklāja, ka prezidents ir tikai viena Sallijas bērna tēvs.
Eduards VIII un Volisa Simpsone (1937.gads)
Šo divu cilvēku mīlestība tiešām mainīja vēstures gaitu. “Es nespēju pildīt karaļa pienākumus, ja līdzās man nevar būt sieviete, kuru es mīlu un kura mani atbalsta ,” – esot paziņojis karalis Eduards VIII, atteikdamies no troņa, lai varētu apņemt par sievu savu mīļoto, amerikāņu izcelsmes atraitni Volisu Simpsoni, ziņo vietne “Biography”.
Vēsts par šo cilvēku iepazīšanos un uzliesmojušajām jūtām abu starpā momentā aplidoja visu pasauli un ļoti sarūgtināja Eduarda tēvu, karali Džordžu V. Viņš naivi cerēja, ka šī karaļnamam tik riskantā intriga drīz beigsies, bet diemžēl aizgāja no dzīves, tā arī nesagaidījis mīlas stāsta dramatisko atrisinājumu.
Drīz pēc tēva nāves Eduardu VIII tomēr kronēja par karali, nedaudz pieverot acis uz to, ka abu mīlnieku sakars turpinās. Valdība nepārtraukti atgādināja presei nerakstīt par karaļa un Volisas attiecībām. Protams, ilgi tas viss nevarēja turpināties, jo jaunais karalis saprata, ka viņa mīlestība un vēlme apprecēties ar Simpsoni var radīt nepatikšanas un smagas sekas visai Anglijai. Pirmkārt, pret viņa izredzēto, kas bija šķīrusies un kurai piedēvēja nepiedienīgus sakarus ar precētiem vīriešiem, bija visa Lielbritānijas elite, un, otrkārt, karaļa laulībām ar šķirteni stājās ceļā arī Anglijas likumdošana.
Tādēļ 1936. gada 10. decembrī EduardsVIII atteicās no troņa, un šis jaunums kļuva par pasaules mēroga sensāciju, bet Volisa Simpsone tika pasludināta par žurnāla “Time” gada cilvēku. Pateicoties šim negaidītajam notikumu pavērsienam, Eduardu tronī nomainīja viņa brālis Džordžs VI, kura meita Elizabete II joprojām ir Anglijas karaliene.
Džons Profumo un Kristīne Kīlere (1963.gads)
Viens no skaļākajiem seksa skandāliem Lielbritānijas vēsturē bija tā sauktais “Profumo skandāls”, kurā bija iesaistīts Lielbritānijas kara lietu ministrs Džons Profumo un Kristīne Kīlere, britu modele un vieglas uzvedības sieviete. Kīlere tika apsūdzēta arī spiegošanā un sakaros ar neskaitāmiem vīriešiem.
Sešpadsmitgadīgā Kristīne ieradās Londonā un sāka strādāt apģērbu veikalā. Nākamās viņas darbavietas bija restorāns un kabarē klubs, kur meitene iepazinās ar mākslinieku Stīvenu Vordu. Šis mākslinieks arī iepazīstināja viņu ar Džonu Profumo un kapteini Jevgēņiju Ivanovu, PSRS kara flotes atašeju Anglijā.
Par to, ka Profumo, Kīlere un Ivanovs ir kaut kādā veidā saistīti, kļuva zināms policijas izmeklēšanas laikā, kas tika uzsākta kāda cita Kristīnes pielūdzēja dēļ. Minētais greizsirdīgais pielūdzējs diezgan dīvainā veidā bija nolēmis izrādīt savas jūtas pret skaistuli, apšaudot Stīvena Vorda māju, kur reiz bija pieķēris savu mīļoto nepārprotamā situācijā. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka Kīlerei ir bijušas attiecības gan ar Profumo, gan Ivanovu, kas kalpoja par pietiekamu iemeslu, lai apsūdzētu viņu spiegošanā.
Izskanēja versija, ka Kīlere it kā esot izvilinājusi no Profumo kara noslēpumus, lai vēlāk pārdotu tos Ivanovam. Detektīvromāna cienīgā mīlas trīsstūra galarezultāts bija visai bēdīgs: ministra atkāpšanās, Vorda pašnāvība un diezgan smags trieciens Lielbritānijas drošības sistēmai. Vienīgi Kīlere bija apmierināta, jo, pateicoties šim skandālam, viņai izdevās gūt krietnu peļņu.
Bils Klintons un Monika Levinska (1998. gads)
Mūsdienu skaļākais seksa skandāls laikam tomēr ir saistīts ar Klintonu un Levinsku. Tas izcēlās pēc tam, kad sabiedrība uzzināja par 49 gadus vecā ASV prezidenta Bila Klintona seksuālajiem sakariem ar 22 gadus veco, krāšņām formām apveltīto Baltā nama praktikanti Moniku Levinsku.
Lai cik dīvaini arī tas neliktos, tomēr informācijas noplūdē bija vainojama pati Monika, kura visus sīkumus par attiecībām ar prezidentu bija izstāstījusi savai draudzenei, aizsardzības ministrijas darbiniecei Lindai Tripai. Apbrīnojami tālredzīgā draudzene ierakstīja kompromitējošu informāciju saturošās telefona sarunas un daudzus gadus vēlāk nodeva advokātam Kenetam Starram, kurš izmeklēja dažādas ar Bilu Klintonu saistītas lietas.
Šī negaidītā informācija ne tikai krietni pazemināja prezidenta Klintona, bet arī visu demokrātu reitingu kopumā, panākot pamatīgas izmaiņas 2000. gada prezidenta vēlēšanu balsojumā. Kā uzskata politiskie analītiķi, tad tieši demokrātu virzītā prezidenta seksa skandāls ļāva vēlēšanās uzvarēt republikānim Džordžam Bušam junioram.
Dominiks Stross-Kāns un viņa seksa skandāli (2011. gads)
Dominiks Stross–Kāns seksa skandālos tika iepīts jau 2007. gada februārī. Žurnāliste un prozaiķe Tristāna Banona kā viešņa piedalījās televīzijas sarunu šovā, kura laikā paziņoja, kā kāds augsta ranga politiķis 2003. gadā ievilinājis viņu tukšā dzīvoklī, solot sniegt interviju, un tad mēģinājis viņu izvarot. Televīzijas raidījumā politiķa vārds tika atveidots ar izkropļotu skaņu, lai to nevarētu atpazīt, bet Banona viņu raksturoja kā “seksuāli uzbudinātu šimpanzi”. Portāls “Delfi” jau iepriekš ziņoja – vēlāk rakstniece interneta vietnei “AgoraVox” apstiprinājusi, ka runājusi par Strosu-Kānu.
Tristāna Banona tomēr neiesniedza civilprasību pret bijušo Starptautiskā valūtas fonda izpilddirektoru, bet prokuratūra atteicās turpināt izmeklēšanu, jo lietā bija iestājies noilgums.
Turpmākajos gados Strosa-Kāna reitings un popularitāte tikai pieauga un nostiprinājās, un pat tika prognozēts, ka viņš varētu būt viens no galvenajiem pretendentiem uz Francijas prezidenta amatu. Ļoti iespējams, ka 2012. gadā viņš būtu uzvarējis prezidenta vēlēšanās, bet diemžēl tā nenotika, jo 2011. gada 14. maijā viņu arestēja lidmašīnā, kura gatavojās izlidot no Ņujorkas uz Parīzi. Strosu-Kānu ieslodzīja cietumā un izvirzīja apsūdzību par “Sofitel” viesnīcas istabenes Nafisatu Diallo izvarošanas mēģinājumu.
Izmeklēšanas gaitā istabene atzinās melos, un apsūdzība pret 73 gadus veco vīru tika atsaukta. Lai arī viņam izdevās izvairīties no soda, tomēr Stross–Kāns zaudēja SVF vadītāja amatu, bet Francija – iespējams, lielisku prezidentu.
