Kad sieviete dzemdē, viņa ir uz citas planētas. Saruna ar leģendāro ginekologu Mišelu Odēnu 3
Dzemdēt “Odēna stilā”
Leģendārais franču ginekologs Mišels Odēns pauž domas par to, kāpēc civilizācijas izdzīvošana atkarīga no izmaiņām pieejai dzemdībās.
“Uz citas planētas? Viņa taču ir savā baisākajā iespējamā realitātē! Redzams, ka pats nav dzemdējis! – jau varu sajust neizpratnes vētru un izsmieklu no daudzu lasītāju puses par vārdiem “sieviete dzemdējot ir uz citas planētas”.
Mišels Odēns, sirms mesjē, uz šādiem vārdiem reaģē īsti franču manierē – noslēpumaini pasmaidīdams un viegli pamājot ar roku. Savu 86 dzīves gadu laikā viņa rokās “dzimuši” vairāk nekā 15 000 bērnu. Neskatoties uz vecumu, viņš ceļo pa visu pasauli, aktīvi vada lekcijas.
“Dzemdēt Odēna stilā” – ir karsts strīdu kartupelis ārstiem, kuri nereti uzskata, ka cilvēka ienākšana pasaulē ir standarta medicīniska procedūra, kurai nav nekā kopīga ar sievietes un bērna iekšējo pasauli.
Ūdensdzemdības sākās it kā nejauši
– Mišel, kā aizsākās jūsu ieviestā prakse ar vannas izmantošanu dzemdībās?
– Septiņdesmitajos gados mēs to izmantojām, lai izvairītos no medikamentu lietošanas dzemdībās. Silts ūdens mazina spēcīgas sāpes jostas daļā, kuras dažkārt līdz tam sievietei traucēja atslābināties. Sievietēm ūdenī mazinājās adrenalīna līmenis.
Es par to uzrakstīju autoritatīvajam medicīniskajam žurnālam “Lancet” un pieminēju, ka reizēm pēc ūdens iedarbības dzemdības izrādījās tik ātras, ka sievietes nepaspēja “izlēkt” no baseina un laida pasaulē bērniņus turpat.
Un tādā brīdī nav jākrīt panikā. Jo bērns taču ir pielāgojies dzimšanai ūdenī. Daudzi sāka šādas dzemdības propagandēt. Es uzskatu – dzemdēt ūdenī ir vienkārši dabiski.
– Kāpēc joprojām Eiropā ir augsta bērnu mirstība dzemdībās?
– Perinatālās mirstības rādītāji lielā mērā ir atkarīgi no dzīves standarta. Ja mirstību kādā Eiropās valstī salīdzina ar valstīm, kur ir zems dzīves līmenis, piemēram, Āfrikas valstīm, redzams, ka pēdējā ir augstāks bērnu mirstības rādītājs, mātes mirstības rādītājs – vēl krietni lielāks.
Viss ir saistīts ar veselības rādītājiem, ko ietekmē uzturs, stacionāru gultu un ārstu skaits, kā arī veselības aprūpes pieejamība.
– Daudzi jūs uzskata par kaislīgu ķeizargriezienu operāciju pretinieku. “Dzemdēt Odēna stilā” – nozīmē dzemdēt tikai un vienīgi patstāvīgi? Tajā pašā laikā pasaulē pieaug “ķeizargriezienu” skaits.
– Kāpēc ir tik lielā procentā dzemdību notiek medicīniskā iejaukšanās? Tāpēc, ka ķeizargrieziena operācija kļuvusi viegla, ātra un droša operācija. Vēl pirms simts gadiem tā bija ļoti riskanta.
Tagad sieviete, kuru operē, zaudē tikpat asiņu, cik viņa zaudētu dabisku dzemdību laikā. Ja vadītos tikai no šī aspekta, racionālāk būtu visām sievietēm piedāvāt “ķeizagriezienus”.
Taču! Ir daudz dziļāki iemesli, kādēļ to nedarīt…
– Piemēram, laimes koncepcija, par kuru jūs kādreiz runājāt? Tas nozīmē, ka Eiropas valstīs, kur ir augstāks ķeizargriezienu operāciju skaits, bērni izaug nelaimīgāki nekā Āfrikā, kur sievietes dzemdē pašas?
– Viss nav tik vienkārši! Valstīs, kur šobrīd veic vairāk ķeizargrieziena operāciju, ne vienmēr ir pats augstākais dzīves līmenis. Daudz operāciju tiek veiktas Dienvidaustrumu Ķīnā.
Tur ar naža palīdzību atrisina vairāk nekā 50% dzemdību. Bet, piemēram, Skandināvijas valstīs, kur ir augsts dzīves līmenis sen, ķeizargrieziena operāciju rādītājs ir zems.
Turklāt Dānija ir pirmā valsts, kura vairākos pētījumos nosaukta par valsti ar visvairāk laimīgiem cilvēkiem. Patiesībā laimes kritēriju (ietekmējošo faktoru) var būt ļoti daudz – arī perinatālā mirstība un plānotā dzīvildze.
Kāpēc ir zinātniski pamatoti sievieti dzemdībās nepētīt
– Tajā pašā laikā vienā no savām lekcijām jūs klāstījāt, ka valstīs, kur sākuši vairāk veikt ķeizargrieziena operācijas (pamatā Šrilankā, Ziemeļkorejā, Irānā, Brazīlijā), dzemdību prakse ietekmējusi demogrāfisko situāciju – mazinājusies dzimstība. Tur izaugusi vesela paaudze, kas pasaulē nākusi ar naža palīdzību, kuriem ir samazināta iespēja radīt pēcnācējus. Iznāk, ka veicot “ķeizargriezienus” biežāk, var izglābt pasauli no pārapdzīvotības? Bet vai pasaulē galu galā nepaliks tikai nabadzīgās tautas, kurās spēj dzemdēt paši? Vai mūsdienu pasale nav lemta izmiršanai?
– Šo problēmu būtu sīkāk jāpēta sociologiem. Bet es varu padalīties ar saviem secinājumiem.
Mēs dzīvojam civilizācijā, kur dzemdības sen ir socializētas. Šajā norisē mēs dominējam pār dabu. Kaut vēl akmens laikmetā sieviete, kā visi zīdītāji, aizgāja no sabiedrības, lai dzemdētu nošķirti.
Laikā, kad dzemdībās sākām dominēt pār dabu, dzemdības pārveidojās par notikumu, kurā piedalās arvien vairāk cilvēku. Un pati dzemdību norise apauga ar rituāliem un ticējumiem.
Lai arī esmu pārliecināts: šajā uzvedumā jābūt tikai diviem “aktieriem” – mātei ar bērnu.
Tajā pašā laikā visi vārdi, kas saistās ar dzemdībām, pasvītro kāda cita cilvēka dalību: “dzemdību palīdzība”, “dzemdību vadīšana”… Ir dzemdību instrukcijas un pat menedžments. Tam visam ir viena doma: jums vajadzīgs speciālists, pašas jūs galā netiksiet.
Šobrīd esam nonākuši līdz augstākais socializācijas pakāpei: ap dzemdētāju ir arvien vairāk vīriešu un dzemdības pavada medikalizācija.
Taču mūsdienu sasniegumi fizioloģijas zinātnēs sniedz mums jaunu izpratni par dzemdību norisi. Tie pierāda, ka to vada vien smadzeņu arhaiskās struktūras. Tas nozīmē, ka šim procesam nevar palīdzēt.
Bet, lūk, tam netraucēt gan var! Un dzemdējošai sievieti vajag nevis palīdzēt dzemdēt, bet radību laikā viņu aizsargāt. (Ārsts nerunā par to, ka sievietei vajadzētu dzemdēt vienatnē, bet, ka jānodrošina vide, kur nestimulē smadzeņu garozu un atbalsta viens cilvēks, kurš iespējami neiejaucas – Aut.)
Lai saprastu, kā tas strādā, mums jāatceras, kas mūs atšķir no citiem zīdītājiem.
Tas ir neokortekss, jauni galvas smadzeņu apvidi, pateicoties kuriem, mēs viens ar otru sazināmies vissarežģītākajā veidā. Izrādās, ka smadzeņu garozas aktivizēšana bremzē fizioloģiskos procesus.
Tā ir atslēga uz izpratni par dzemdību sarežģījumiem un izeja, kuru daba atradusi tam, lai sieviete spētu salīdzinoši viegli dzemdēt.
Kad sieviete dzemdē, viņas galvai vajadzētu pārstāt strādāt. Viņai vajadzētu atslēgties no pasaules, no visiem sociālajiem faktoriem. Aizmirst, kas viņai mugurā, kā viņa izskatās, kādas ir viņas zināšanas.
Ja “daba prasa”, uzvesties nepieklājīgi – bļaut, spiegt, paust sevi dažādos veidos, ieņemt asimetriskas pozas. Un šajā brīdī neviens nedrīkst uz viņu šķībi skatīties, tādēļ ka viņa nav īsti šeit, bet uz citas planētas.
Tam, kurš atrodas viņai līdzās, jāņem vērā faktori, kuri var aktivizēt smadzeņu garozu. Tādēļ vajag izvairīties no sarunām, spilgtas gaismas, nevajag uzstājīgi skatīties uz sievieti. Jo tā viņa var sajusties apdraudēta, un dzemdību process var sākt bremzēties.
Tiklīdz mēs to sapratīsim, mēs spēsim no jauna atklāt sievietes vajadzības dzemdībās.
Bet līdz tam, kamēr mēs neapzināmies dzemdību fizioloģiju, sievietēm būs vajadzība pēc medicīniskiem preparātiem un ķeizargrieziena operācijām.
Avots: reporter.vesti-ukr.com
