Slaukt vairāk ir izdevīgāk 0
Meklējot zelta hektāru un izvērtējot dažāda lieluma piena ražošanas saimniecības, varam secināt, ka vislielākie bruto ieņēmumi, atskaitot mainīgās izmaksas un mašīnu un darba roku operāciju izmaksas – 1728 eiro no govs – bijuši z/s “Kalna Dambrāni”, kas lepojas ar augstāko izslaukumu valstī. Tiesa, bruto segums rēķināts, ņemot vērā ES un valsts atbalstu. Pēc tam seko saimniecība, kurā visu nepieciešamo lopbarību izaudzē paši, un jaukta tipa saimniecība. Jāsaka, ka lielu daļu izmaksās veido lopbarība un kredīti. Nozares eksperti uzskata, ka tieši lopbarības sagatavošanai turpmāk būs jāpievērš liela uzmanība.
Svarīgi – rēķināt
Piena ražošanā šis pēdējais nu jau gandrīz gads ir izturības pārbaude, situāciju komentē LLKC Lopkopības nodaļas vadītāja Silvija Dreijere. Pēc piena cenu krituma aizsākuma pagājušā gada augustā šobrīd cenas vēl neparāda tendenci palielināties. Vidējā piena cena Latvijā martā bija 22,34 centi/kg un ir par 36% mazāka nekā pagājušā gada martā, liecina LLKC dati. Vēl esot jāņem vērā arī lielā cenu amplitūda starp saimniecībām, un tas nozīmē, ka lielākajai daļai saimniecību piena ražošana ir zem pašizmaksas.
Silvija Dreijere norāda, ka svarīgas ir katras saimniecības piena ražošanas izmaksas un to samazināšana. Izmaksas ir jāuzskaita, jārēķina un jāanalizē katrā saimniecībā individuāli. Ja ir zināšanas, tad to var darīt pats saimnieks, ja ne, tad var pieaicināt arī LLKC ekonomikas un lopkopības konsultantus. “Vienmēr saimniecībās būs lietas, ko var izdarīt lētāk. Piena ražošanā vislielākās izmaksas vienmēr veido lopbarība – gan pašražotā, gan iepirktā. Pašražotajai lopbarībai būtu jāveido vairāk par 60% no kopējām lopbarības izmaksām. Savukārt pašražotās lopbarības pamats vienmēr būs rupjā lopbarība – skābbarība, siens. Tāpēc es saku, ka vislielākās iespējas samazināt piena ražošanas izmaksas ir, uzlabojot rupjās lopbarības kvalitāti. Jo vairāk piena spēsim izslaukt no skābbarības, jo mazāk būs nepieciešams spēkbarības – graudu un proteīna piedevu. Vienlaikus uzlabosies gan govju auglība, gan veselība, kas uzreiz nozīmēs mazākas izmaksas par mākslīgo apsēklošanu, medikamentiem un veterinārārstu pakalpojumiem,” skaidro Silvija Dreijere.
Kā piemēru viņa min, ka tikai vienā demonstrējuma saimniecībā sagatavotai skābbarībai atkarībā no kvalitātes barības izmaksas, lai izslauktu 30 l piena, mainās par trim centiem uz litru. “Trīs centu starpība pie piena cenas 22 centi laikam komentārus nemaz neprasa,” teica eksperte. Analizējot kopumā valstī skābbarības kvalitātes rādītājus, jāatzīst, ka diemžēl mēdz būt skābbarība, ar kuru nevar nemaz sastādīt barības devas 30 l izslaukumam. Bet ir arī citāda skābbarība, ar to varot pavisam lēti. Daudzās Eiropas valstīs rēķina no skābbarības iegūto piena daudzumu. Atkarībā no skābbarības kvalitātes šis daudzums var būt zem 2000 kg no govs gadā līdz vairāk par 5000 kg no govs gadā. Ekonomiski saimniekojošas saimniecības mērķis ir no skābbarības iegūt 40 – 45% no ganāmpulka vidējā izslaukuma. “Kvotu atcelšana un piena ražošanas pieaugums nesola cenu kāpumu tuvākajos mēnešos, tāpēc naudas plūsmas nodrošināšanai ir jādomā arī par izslaukumu kāpināšanu. Slaukt vairāk ir izdevīgāk, tikai katrā saimniecībā, izejot no rupjās lopbarības kvalitātes, ir jāsarēķina ekonomiski visizdevīgākais izslaukums,” norāda eksperte.
Jauni apstākļi
Zemās piena iepirkuma cenas dēļ šobrīd vissmagākā situācija skārusi tos zemniekus, kuriem ir kredīti. Tāpēc Zemnieku saeimas izveidotā avārijas brigāde cenšas palīdzēt tiem saimniekiem, kuriem radušās problēmas ar kredītu atmaksu. Nedaudz vieglāk esot tiem saimniekiem, kuri kredītus nav ņēmuši. “Mežacīruļu” saimnieks Juris Cīrulis atzīst, ka piena ražotāji savas iekšējās rezerves jau sen ir apzinājuši un cenšas strādāt jaunajos apstākļos. “Visi mani kolēģi jau ir pamodušies no treknajiem gadiem, un visi strādā. To gan nevar teikt par lopbarības un citiem tirgotājiem, kas joprojām gatavi zemnieku nozīst pēc vecā scenārija,” teica lauksaimnieks. Šobrīd piena iepirkuma cena joprojām atrodas zemā līmenī, tāpēc zemnieki var neattīstīties – viņi nebūvēs jaunas fermas, neiegādāsies tehniku, nemodernizēs ražošanu, tā Juris Cīrulis.
Arī Latvijas Piena ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja Ieva Alpa-Eizenberga uzsver, ka situācija nav uzlabojusies. “Tā kļūst arvien drūmāka, jo piena kombināti izmanto situāciju, lai kooperatīvu biedriem maksātu par 2 – 3 centiem augstāku cenu, līdz ar to mēģinot destabilizēt situāciju kooperatīvos,” norāda ražotāja. Turklāt šobrīd kāpj piena ražošanas pašizmaksa, jo pieaugušas cenas rapša spraukumiem, rapšu raušiem, sojai un lopbarībai, arī pakalpojumi nav kļuvuši lētāki. Tas viss liek pārskatīt izmaksas un domāt, kā saimniekot efektīvāk.
