Slaucēji vīrieši, mēsli zem grīdas. Pieredze Vācijā 1
Pēc SIA “Silenieces ciltsdarba serviss” sarūpētās iespējas ciemoties trīs Vācijas piena ražotāju fermās Lejassaksijā, būt klāt lielākās Vācijas dzīvnieku servisa pakalpojumu organizācijas “Masterrind” rīkotajā starptautiskajā piena govju un telīšu vairāksolīšanā un izstādē Latvijas piena ražotāju un ekspertu secinājumi bija atšķirīgi, tomēr vienoti vienā. Proti, vācieši pārspēj mūs gēnu pētniecības rezultātu izmantošanā, bet fermās redzētais un izmantotās tehnoloģijas vien nedaudz atšķiras no Latvijā pielietotā. Tiesa gan, lauksaimniecības nozares prestiža celšanā Latvijā vēl daudz darāmā. Tāpat kā vidējā izslaukuma celšanā.
Atšķirīgais Latvijā un Vācijā
Latvijā mēslu krātuves parasti būvē ārpus kūts, bet Vācijā tās atrodas galvenokārt kūtīs zem grīdas, kur mēsli nokļūst pa redeļu starpām. Tas tāpēc, ka izmaksas krātuvēm zem klajas debess ir aptuveni divas reizes lētākas. Turklāt vecajās kūtīs zemgrīdas krātuvi vairs izbūvēt nevar.
Sējas pagasta “Robežnieku” saimnieks Normunds Kalniņš gan ir viens no izņēmumiem. Viņš jaunajā aptuveni 280 piena devējām paredzētajā kūtī mēslu krātuvi izbūvējis zem grīdas. “Naudas ieguldījums ir lielāks, tomēr uzlabojas darba apstākļi, ir mazāka dabas apstākļu ietekme un lielāka drošība. Kūts ir tīrāka, priecīgāk darboties,” savu un arī Vācijas piena ražotāju izvēli pamato Normunds. SIA “Lestene” lopkopības speciāliste Ilze Strode piebilst – uz redeļu grīdas govīm mazāk slīd kājas. Tātad mazāk stresa un traumu, vairāk piena.
Visās apmeklētajās Vācijas fermās slaucēji bija vīrieši. “Darbs ir smags, viņi darbojas ātrāk nekā sievietes,” izvēli pamato vācieši. “Latvijā vīrieši ir bezatbildīgi, nevēlas darīt smagu darbu. Smagais darbs nav domāts sievietēm, tomēr padomju sievietes var visu paveikt,” situāciju komentē I. Strode.
Vācijas fermeri skābbarības gatavošanas pakalpojumus pērk no firmām. Kāpēc pašiem pirkt un uzturēt tehniku, ja pakalpojumu augstā kvalitātē sniedz kooperatīvs? Piemēram, par kukurūzas novākšanu, atvešanu no lauka un ielikšanu bedrē jāmaksā aptuveni 250 eiro. Latvijas saimnieki teic, ka mūsu valstī kopējās izmaksas, pieskaitot iepriekš nosauktajām arī audzēšanas izdevumus, esot aptuveni 400 eiro. Visticamāk, līdzīgas vāciešu izdevumiem.
Vācijā nav brīvas zemes, tāpēc ganāmpulkā dzimušās telītes, kuras iecerēts izmantot piena ražošanai, pēc imunitātes iegūšanas pārdod citam fermerim, bet mēnesi pirms atnešanās atpērk. Latvijā šādu kārtību nepraktizē. Tiesa gan, tā kā Vācijā īpaši izdevīga ir kukurūzas audzēšana biogāzes ražošanai, tad ir saimniecības, kas telīšu audzēšanas biznesu maina pret kukurūzas audzēšanu.
Millers nebaidās pārsniegt kvotu
Vilhelms Millers, Narthau ciema fermeris, stāstīja, ka 10% liels piena kvotas pārsniegums viņu neuztraucot. Iemesls – piena pircēji paši savā starpā līdzsvarojot pārsniegumu ar kvotas neizpildi, tāpēc uztraukuma neesot. Millera saimniecība ar 480 slaucamajām govīm un 400 telēm kvotu pārsniegšot par 15%. “Maksāšu soda naudu, ja vajadzēs,” atzīst saimnieks. Līdzīgu kārtību, kas nozīmētu mazāk rūpju piena ražotājiem, varētu izveidot arī Latvijā, tomēr mūsu piena pārstrādātāji, šķiet, ir slinkāki. Tiesa gan, kā atzīst a/s “Smiltenes piens” vadītāja Gita Mūrniece, viņas uzņēmums cenšas “savest” kopā tos saimniekus, kas kvotu pārsnieguši, ar tiem ražotājiem, kas to neizpilda. “Piena kvotu var iznomāt vai pārdot. Tā ir kā vērtspapīrs,” teic G. Mūrniece.
V. Millera fermā redzējām jauninājumu. Proti, saimnieks pirms atnešanās veido astoņu deviņu govju grupu, kur pēc atnešanās slaukšana 20 dienas notiek četras reizes dienā. Citās grupās govis slauc divas reizes dienā. V. Millers skaidro, ka govis pēcatnešanās grupā attīrot organismu, uzlabojot vielmaiņu, šāda pieeja ļaujot ganāmpulkā izskaust ketozi. Saimnieks pārbaudījis šīs grupas govju tauku daudzumu dienas 2. un 4. slaukumā – tas bijis 5 – 7%.
Interesanti – 1977. gadā, kad V. Millers nopirka saimniecību, tajā bija 50 govju. Patlaban – 480 piena devējas un 400 telītes.
Latvijā piena pircēji fermā parasti ierodas vienā laikā, Vācijā, ja saimnieks piekrīt, tad papildu samaksu var saņemt, atļaujot piena mašīnai atbraukt uz saimniecību jebkurā laikā. V. Milleram šādam nolūkam ir vēl viens papildu piena baseins. Viņa un dēla saimniecībā uz kūts jumta atrodas saules baterijas, bet papildu elektroenerģiju un siltumu ražo 265 kW jaudas biogāzes stacija.
Vācijas lauksaimniecības datu centra “VIT” informācija rāda, ka Vācijā pārraudzībā atrodas 86% govju, Latvijā – vairāk nekā 70%. Vācieši slaukšanā daudz vairāk nekā latvieši izmanto robotus. Vācijā tām Holšteinas melnraibajām, kas ierakstītas ciltsgrāmatā, gada vidējais izslaukums ir vairāk nekā 9000 kg no govs, Holšteinas sarkanraibās šķirnes govīm – vairāk nekā 8000 kg no govs.
Salīdzinājumam – Latvijā vidējais izslaukums no govs pērn bija 6584 kg no govs, tostarp ciltsgrāmatā ierakstītajām Holšteinas melnraibajām – 8405 kg, Holšteinas sarkanraibajām – 7344 kg. Varam sevi mierināt, ka vācieši ik gadu vidējo izslaukumu valstī ceļ par aptuveni 80 kg, Latvijā kāpums pērn bija 95 kg, bet gadu agrāk – 361 kg. Iespējams, ka Latvijā izslaukuma kāpumu bremzēja nepietiekamā kvota un brīžiem zemā piena cena.
Atšķirīgs ir arī servisa darbinieku tehniskais nodrošinājums. “Masterrind” sēklotāji un veterinārārsti pēc sēklošanas ievada informāciju kabatas datorā, tā nonāk datu centrā, kas izraksta saimniecībai rēķinu. Latvijā informāciju tehnoloģiju izmantošana tik plaši nenotiek.
Dažkārt dzirdam, ka valsts zemniekiem uzliek aizvien jaunus nodokļus un maksājumus. Latvijas saimniekiem vismaz patlaban daži ražošanas nosacījumi ir izdevīgāki nekā vāciešiem. Piemēram, par dzīvnieku reģistrēšanu Latvijā nav jāmaksā, arī krotālijas Latvijā ir krietni lētākas nekā Vācijā. Protams, Vācijas lauksaimnieki saņem daudz lielākus ES atbalsta maksājumus nekā latvieši.
Pietiek arī līdzīgā
Vienotais tirgus ir nodrošinājis, ka vismaz lielajām saimniecībām Saksijā un Latvijā ir vienāda piena iepirkuma cena – 39 centi par kilogramu. Somatisko šūnu skaits pienā arī līdzīgs. Arī ēdienkarte govīm vismaz labās saimniecībās abās valstīs ir vienāda. Vācieši savām govīm barībā daudz iekļauj kukurūzu, līdzīgi cenšas rīkoties daudzi Latvijas piena ražotāji. Vācijā tāpat kā Latvijā no jauna galvenokārt būvē vai kūtis pārbūvē par atklātā tipa novietnēm. Svaigais gaiss piena devējām, īpaši tām, kuras nelaiž ganībās, ir ļoti svarīgs. “Bāzes rādītāji piena iepirkuma cenai ir 4% tauku un 3,4% olbaltumvielu. Ja tos pārsniedz, tad cena ir augstāka,” stāsta V. Millers. Līdzīgi nosacījumi ir arī Latvijā.
Viedoklis
Evija Skujiņa, v/a “Lauksaimniecības datu centrs” Metodoloģijas departamenta direktore: ”Latvijā viss notiek lēnāk un smagnējāk nekā Vācijā. Mums ir ļoti daudz asociāciju, daudz visdažādāko viedokļu un interešu, trūkst vienotības ne tikai savā starpā, bet arī vienota viedokļa paušanā valstiskā līmenī.
Ir pilnīgi saprotama tā precīzā, pat skrupulozā pieeja, kuru tāda valsts kā Vācija piekopj naudas līdzekļu izlietošanā. Tas pierāda tikai to, ka gadu gadiem veidotā ekonomiskā sistēma darbojas, ka izrēķināts, analizēts un ņemts vērā ir itin viss. Lai to panāktu, ir izveidots un veiksmīgi darbojas biznesa mijiedarbības modelis zemnieks (ražotājs) – asociācija – pakalpojuma sniedzēja institūcijas un valsts atbalsts.
Atšķirībā no Vācijas Latvijā nav ieviestas pilnīgas sociālās garantijas zemniekiem. Dzīvnieku apdrošināšana nav populāra, nav arī kooperēšanās, kas ļautu optimāli izmantot lauksaimniecības tehniku un piedāvātu citas iespējas, tostarp produktu pārdošanā.
Pēdējos gados arī Latvijā strauji pieaug tendence vienas ģimenes locekļiem pārņemt saimniecības vai fermas vadību un kļūt par īsteniem tās saimniekiem. Tas, bez šaubām, ir atbalstāmi un ļoti priecē, tāpēc ka veidojas pēctecība saimniekošanā un ir cerības, ka mēs tuvāko gadu laikā spēsim sasniegt vai vismaz tuvoties ES veco dalībvalstu līmenim, kas uzsvaru liek tieši uz ģimenes uzņēmumiem.”
