Slāpe, neremdināma 0
Ar šāda nosaukuma izstādi Rīgas Mākslas telpā pagājušajā gadā mākslinieks nosvinēja 80 gadu jubileju. Dažādās variācijās tā pabijusi Madonā un Talsos, tagad arī Jelgavā.
Reiz – tas bija 20. gs. 70. gadu vidū, kad tapa ofortu sērija “Vasaras pieskāriens”, – Gunārs Krollis, būdams daudzpusīgi apdāvināts cilvēks, uzrakstīja šādas dzejas rindas: “Tā ir mana dziesma/ gan zemei, saulei/ un cilvēkam,/ gan zāles smaržai,/ gan koka spēkam./ Tā ir mana slāpe,/ neremdināma”. Pārlūkojot mākslinieka daiļradi, tā vien liekas, ka šāda neremdināma slāpe pēc radošas pašizteikšanās viņu pavadījusi visu mūžu, tā nav rimusi arīdzan tagad, kad varētu atdusēties uz lauriem. Gadu nasta, kas pati uzgulstas kamiešos neaicināta, nesaukta, un garīgā pieredze, kas ar tās svaru plešas jo neaptveramāka, joprojām dzen un atklāj jaunas iespējas. Tās dēļ Gunārā Krollī nav mazinājušās alkas pēc dzīves un radošo horizontu paplašināšanas.
Mākslinieka “dziesma” un “slāpe, neremdināma” viņam sekojusi kopš jaunības, kad tikko sāka izteikties līnijās, laukumos, ritmos. Apguvis linogriezumu, Gunārs Krollis pēc tam pievērsās ofortam, mīkstajai lakai, mecotintai, bet arī ar to nebija gana. Viņš izteicās akvarelī, gleznoja ar temperu, līdz slāpe pēc neizzinātiem laukiem pievērsa arī dzejai, vārdu mākslai. Stājgrafikā, grāmatu ilustrācijās, akvareļa un temperas glezniecībā – visā Gunārs Krollis ir atstājis dziļas jo dziļas pēdas. Viņa darbos nekad nekas neatkārtojas, nav samierināšanās ar iegūto, apgūto. Katrs ceļa posms un pagrieziens aicinājis pēc jaunām tālēm.
Šis Gunāra Kroļļa radošais gars ir apbrīnojams, varbūt pat fenomenāls. Ik darbs ir diktējis jaunu formu, jaunus izteiksmes līdzekļus. To apjaušot, iznirst jautājums – vai Gunāra Kroļļa talantam ir robežas?
Grafīta zīmējumi, kam pēc studiju gadiem mākslinieks pievērsies pēdējos gados, tomēr ir līdz šim pilnībā neapgūts lauciņš, kurā viņš atradis izmantojumu un attaisnojumu savai slāpei. Bijām gan paspējuši pamanīt, ka Gunārs Krollis spēj atrast būtiskāko, stāstot par tik svešām zemēm kā Uzbekistāna vai Jordāna, izkliedzot savu sāpi par Japānu, taču zīmējumu sērijā “Zemapziņas pārnesumi” mākslinieks atklājas kā dziļš intelektuālis, domātājs, pasaules gaitas, pasaules kultūras norišu pārlūkotājs un vispārinātājs. Viņš pats apliecina, ka viņu īpaši piesaistījusi Senā Ēģipte, bet turpat pamanām, ka tikpat plašas zināšanas viņam ir pirmatnējā kultūrā, Senās Grieķijas un Senās Romas, kā arī viduslaiku kultūrā un ka viņš prot ar seno tēlu palīdzību runāt par cilvēku, cilvēci vispār. Tāpat nedrīkst aizmirst viņa profesionālo amata prasmju perfektu pārzināšanu. Pietiek ciešāk aplūkot kaut vai pāris zīmējumu lapas, lai atskārstu, ka arī tehniskā ziņā tajos nekas neatkārtojas – katrs darbs pieprasa savu valodu.
Vēl kāds Gunāra Kroļļa dzejolis – “Pieskāriens”: “Zieda maigums/ Klusi skāra kalna vēju,/ Kalna vēju, spēka pilnu,/Kaisles pilnu./ Norimst nemiers/ Smaržas skurbumā./ Dzimst no jauna/ Skaista, balta, mīlas pilna diena.”
Arī Gunāra Kroļļa darbu pieskāriens un maigums skatītāja dvēselei sniedz atklāsmi un apjausmu par pasauli kā brīnumu, par dzīves skaistumu un nepārtrauktību.
