1953. gada 5. martā mira Staļins, un jau tajā pašā dienā kopīgā PSKP CK Plēnuma, PSRS Ministru Padomes un PSRS Augstākās Padomes prezidija sēdē pieņēma lēmumu apvienot Valsts drošības un Iekšlietu ministrijas vienā instancē – PSRS Iekšlietu ministrijā. Šo lēmumu kā likumu noformēja 1953. gada 15. martā, un jauno padomju ideoloģijas terora monstru uzticēja vadīt Lavrentijam Berijam. Vienlaikus reformēja arī visas iepriekšējās teroristiskās apakšvienības: 1953. gada 30. maijā uz Biroja Nr.1 bāzes izveidoja PSRS Iekšlietu ministrijas 9. nodaļu, un tagad tās kompetencē bija individuālā terora un diversiju aktu rīkošana ārvalstīs. Šī 9. nodaļa bija pakļauta tieši ministram, bet tās vadībā atstāja Sudoplatovu, lai gan pašu nodaļu neoficiāli labprātāk dēvēja vienkārši par “Speciālo uzdevumu biroju”. 1
Tiesa, uzdevumi gan joprojām palika tie paši. Berija visnotaļ asi uzstājās par to, lai atceltu Staļina direktīvas par vecu cilvēku un Kerenska tipa pēcrevolūcijas emigrācijas darboņu, vispār tādu “otršķirīgu figūru”, likvidēšanu, jo tam, raugi, “nav absolūti nekādas praktiskas jēgas”. Pie viena atcēla arī plānu nogalināt Tito. Toties individuālā terora jomā Kremlim par uzdevumu Nr.1 tagad kļuva ukraiņu nacionālista Stepana Banderas likvidēšana, kas būtībā bija kļuvusi par Ņikitas Hruščova uzmācīgo ideju.
Toties ievērojami paplašināja uzdevumu loku militāro diversiju jomā: Sudoplatova “darbiniekiem” vajadzēja rīkot diversijas amerikāņu bāzēs un kodolarsenāla noliktavās. Šāda veida diversijām pat izlēma izveidot PSRS Iekšlietu ministrijas 9. nodaļai pakļautu īpašas nozīmes speciālā karaspēka brigādi.
Reorganizāciju virtene
Taču 1953. gada 26. jūnijā Beriju pašu arestēja, pēc kā teju vai nekavējoties sekoja jauna “slepkavīgās” 9. nodaļas reorganizācija. To faktiski likvidēja jau ar 1953. gada 31. jūlija lēmumu, bet visas galvenās tās funkcijas nodeva PSRS Iekšlietu ministrijas 2. Galvenajai pārvaldei (izlūkošana ārzemēs). Taču, kā to nav grūti iedomāties, galvenais uzdevums joprojām palika tas pats. Vēlāk Sudoplatovs apgalvoja, ka 1953. gada 5. augustā viņš izsaukts uz Kremli pie Hruščova, kurš vienkārši pateicis, sak, lai tikai turpina strādāt tādā pašā garā, un drīz viņam lūgšot sagatavot banderoviešu vadības likvidēšanas plānu. Tādu plānu arī izstrādāja, tiesa, jau bez Sudoplatova, jo 1953. gada 21. augustā viņu arī arestēja.
Lūk, un tad arī tapa attiecīgais PSKP CK lēmums par PSRS Iekšlietu ministrijas 2. Galvenās (izlūkošanas) pārvaldes 12. (speciālās) vienības izveidošanu “diversiju veikšanai svarīgos militāri stratēģiskajos objektos un komunikācijās ASV un Anglijas teritorijās, kā arī to kapitālistisko valstu teritorijās, kuras izmanto kā galvenos agresorus pret PSRS”.
Attiecīgajā dokumentā pausts: “Atzīt par vēlamu aktīvu terora darbību veikšanu pret īpaši aktīviem un kaismīgiem Padomju Savienības ienaidniekiem, ievērojamiem kapitālistisko valstu darbiniekiem, īpaši bīstamiem ārvalstu izlūkiem, emigrācijas pretpadomju organizāciju vadoņiem un Dzimtenes nodevējiem”. Turklāt tajā arī īpaši atrunāts, ka visas “slepkavību” nodaļas akcijas obligātā kārtā iepriekš izskatāmas PSKP CK Prezidijā un īstenojamas ar tā sankciju. Proti, nevis ar valsts, bet gan tikai partijas augstākās vadības “atļauju”.
