Šļakatas, plaisas un eglītes. Zemledus cope Peipusa ezerā 2
Pēc divām dienām ezerā uz ledus parādījās gandrīz desmit centimetrus dziļš ūdens slānis, bet vēl pēc divām igauņu robiņi, rūpējoties par makšķernieku drošību, ezeru aizklapēja ciet. Mēs paspējām.
Tik vien paguvu kā nomainīt teātra žaketi pret sporta tērpu, izdzert krūzi melnas karstas kafijas, notiesāt pāris sviestmaizes, un laikā, kad stundenis tuvojas pulksteņa augšējai atzīmei, vēstot, ka klāt ir jauna diena, piestūrē Roberts. Sakraujam mantas džipa ietilpīgajā bagāžniekā, un mūsu ceļojums pretī lielajam un nezināmajam var sākties.
Šoreiz tas ir Peipusa ezers mūsu kaimiņzemē Igaunijā, un, neskatoties uz to, ka tur esam makšķerējuši jau neskaitāmas reizes, šoreiz viss ir citādi. 20. janvāris. Ārā ir plus seši grādi. Ne jau velti mūsu galamērķa viesu mājas “Peipsi lained” (“Peipusa viļņi”) saimnieks un ezerā vedējs Aivars līdz pēdējam brīdim nezināja pateikt, vai robiņi (robežsargi) neliegs došanos ezerā. Mums par prieku ezers vēl bija atvērts zemledus copmaņiem, un mēs raitā gaitā tuvojamies daudzu makšķernieku iecienītajai ziemas makšķerēšanas vietai.
Cauri peļķēm uz ezeru
Stundu pirms ezerā iebraukšanas laika esam viesu mājā, dodamies iekārtoties mums paredzētajā numuriņā, bet, kas tev deva, priekštelpas garā galda galā siltā laika, ledus un svaigā gaisa nogurdināts, saldi šņākuļo kāds makšķernieks no Lietuvas, bet mūsu numuriņā iekārtojušies viņa nogurušie draugi. Ierodas saimniece, atvainojas par sagādātajām neērtībām un piedāvā mums citu numuriņu, bet tur priekšā tāds pats noguris igaunis. Saimnieces stāja un seja kļūst kareivīga, igaunis vēl kārtīgi neatmodies lido pa trepēm, bet numuriņš brīvs.
Ātri iekārtojamies, pārģērbjamies, kristīgi sadalām lielo motiļu paku un dodamies uz ezera piekrasti, kur mūs jau gaida Aivars ar sniega moci, kuram piekabinātas divas kamanas. Sakraujam mantas kamanās, Aivars lēnām pukšķina ezera virzienā, mēs kājiņām pa dubļainu zāli un peļķēm aiz viņa. Pēc pāris simtiem metru klāt ezers, kas sākas ar milzīgu ūdens lāmu uz piekrastes ledus. Aivars, šļakatas šķiezdams, tai izbrauc cauri, bet augumā ražens igaunis, kurš metas uzreiz aiz motocikla, ielūst plānajā ledū zem peļķes, un tikai nelielais dziļums viņu glābj no samērcēšanās. Tālāka nokļūšana ezerā problēmas nesagādā, tikai Aivars pirms katras plaisas samazina ātrumu un ceļas kājās, lai pārliecinātos, ka pie plaisas nav izskalojumu un ceļš ir drošs.
Uz asaru takas
Kad nobraukti četri kilometri, Aivars aptur savu dzelzs rumaku, novēzē roku visapkārt un paziņo, ka te jābūt zivīm. Izurbjam pāris caurumu. Robčiks nolaiž dziļumā kameru, kas uzrāda starp akmentiņiem un gliemežvākiem klejojošus asarus. Ātri saridāju makšķerīti, kas aprīkota ar 0,1 mm aukliņu un palielu misiņa krāsas daudzskaldnīti, sasniedzu grunti, uzdriblēju un, lēni tricinādams, ceļu uz augšu. Pārdesmit centimetrus no grunts sardziņš nedaudz paceļas uz augšu, piecērtu zibenīgi un auklas galā jūtu tīkamu smagumu, vēl pēc brīža uz ledus spārdās jauks asarpuika svarā ap 140 gramiem.
Desmit minūšu laikā tam piebiedrojas trīs cilts brāļi, bet rietenis sāk sevi pieteikt ar arvien lielāku spēku. Ielaužu āliņģī barotavu ar motiļiem, kuriem pievienoti nedaudz balto mušu kāpuru. Vējam pievienojas smalks sniegs, jāceļ telts. Pārvērtēju savus spēkus, kolēģus talkā neaicinot, ceļu telti viens, bet nejaukais vējš gandrīz salauž vienu telts kāju. Kad ar telts celšanu esmu veiksmīgi ticis galā, lienu aizvējā, aizvelku visus slēdžus, un jau pēc dažām minūtēm kļūst tīkami silts. No iebarotā āliņģa citu pēc cita izvelku piecus asarīšus, tad cope pieklust, iebaroju, atkal pieci, atkal klusums.
Kad esmu noķēris kādus trīs kilogramus zivju, cope apstājas pilnībā. Zvanu draugiem, visiem līdzīga situācija, tikai Roberts, ticis uz īstās asaru takas, dragā kā no ložmetēja. Līdz trijiem, pa šķipsnai barodams arī no augšas, salasu vēl pāris kilogramus. Klāt Aivars, un braucam krastā. Viesu mājā ar lietuviešiem pārspriežam copi, viņiem rezultāti krietni sliktāki, bet Roberta pieveiktie deviņi kilogrami izraisa ovācijas.
Pēc vēdzeļu lieguma
Nākamajā dienā beidzas vēdzeļu lieguma laiks Peipusa ezerā. Pierunājam Aivaru aizvest mūs uz akmeņu sēkli un jau agri no rīta dodamies ezerā. Naktī uznākušais saliņš aizrāvis piekrastes peļķi un visas mazās lāmiņas uz ledus. Pēc divdesmit minūtēm esam pie ledū iestādītas eglītes. Aivars paskaidro, ka dubults neplīstot, viņam šī vieta esot atzīmēta navigatorā, bet eglīte drošības pēc, ka nekas nav nogājis greizi. Ar eglītēm Peipusā tiek atzīmēts arī uz ledus uzlietais sniega motociklu ceļš, bet egļu zarus izmanto copes vietu apzīmēšanai.
Ar skubu metamies ķert raibās un tik ļoti gardās plēsoņas, diemžēl mums īpaši neveicas, tikai Dzintaram no mūsu kompānijas, darbojoties ar divdesmitgramīgu velnu, piesakās divas vēdzeles, lielākā ap diviem kilogramiem svarā. Pēc trīs stundām bļitkas raustīšana man apnīk, paeju puskilometru nost no sēkļa un četru metru dziļumā turpinu kaitēties ar asarīšiem.
Scenārijs līdzīgs kā iepriekšējā dienā, asarim galīgi nav apetītes, pat divsimt gramus smags eksemplārs ēsmu ņem gariem zobiem vai tirina kā sīks ķīsītis. Vidējais izmērs gan varēja būt krietni labāks, tikai nedaudz virs simts gramiem. Esmu pārliecināts, ka asari apakšā bija, ne jau velti pa abām dienām noķēru tikai vienu ķīsi, tikai sakarā ar nejaukajiem laika apstākļiem kaut ko uzkost tie īpaši nevēlējās. Pie kamanām noskaidrojas, ka pie trīs vēdzelēm ticis arī Ilmārs, bet Roberts vienu izmānījis uz karodziņa, par ēsmu izmantodams svaigu asara filejas gabaliņu.
Ir arī ielūzušie
Krastā izbraukuši, dzirdējām par karakatu, kas ielūzis kādas plaisas izskalojumā, nav jau nekāds brīnums, ūdens temperatūra augšējos slāņos bija teju vai trīs grādi. Pēc divām dienām ezerā uz ledus parādījās gandrīz desmit centimetrus dziļš ūdens slānis, bet vēl pēc divām igauņu robiņi, rūpējoties par makšķernieku drošību, ezeru aizklapēja ciet.
Neko darīt, drošība pāri visam, tiksimies nākamgad un dosimies tālāk no krasta lūkot, kā ķeras asari boksa cimda lielumā.
