Šlāgermūzika Latvijā – vai haltūriņas kultūra? 13
Laikā, kad valstsvīri sasparojušies stiprināt latvisko identitāti un piešķir atbalstu atsevišķiem pašmāju mūziķiem balvā par latviskuma karoga nešanu, mūzikas patēriņa rādītāji liecina, ka plašāka sabiedrība netieši “balso” par citu muzikālo kodu. Protams, klausītājs mīl gan “Līvus”, gan “Iļģus”, tomēr kopumā visvairāk mīlētā ir nevis kāda atsevišķa grupa vai izpildītājs, bet vesels žanrs – tā dēvētā šlāgermūzika.
Vieni to uzskata par sentimentālu kiču, bet citiem bez tās nav iedomājama nedz ikdiena, nedz kopīgi svētki. Apgalvojums, ka tieši šlāgermūzika, nevis pops, roks, hiphops, deju vai tautasdziesmu ritmi ir tas, ko ikdienā skaņu celiņos vēlas dzirdēt lielākā daļa Latvijas mūzikas klausītāju, tas, kas uzmundrina garu un modina latviskuma jūtas, ir pamatots.
Par to liecina kaut vai fakts, ka pašmāju pārliecinoši populārākās radiostacijas “Latvijas Radio 2”, visbiežāk spēlētās dziesmas vismaz 60 procentos gadījumu ir šlāgeri. Iknedēļas visbiežāk spēlēto dziesmu sarakstos neatradīsit nedz “Iļģus”, nedz “Līvus”, toties ar uzviju sastapsim Lieni Šomasi, grupas “Apvedceļš”, “Galaktika”, “Klaidonis” un citus žanra pārstāvjus.
Joprojām populārāko šlāgeru jeb latviskajā versijā “sirdsdziesmu” aptauja ir visvairāk skatīto pašmāju televīzijas raidījumu divdesmitniekā. Šlāgermūzika atradusi stabilu vietu arī digitālajā laikmetā – tās spilgtāko pārstāvju video interneta vietnēs pelna simtiem tūkstošu skatījumu. Par žanra popularitāti nacionālā mērogā liecina arī vietējie šlāgermūzikas festivālu un koncertu producenti – tieši šlāgermūzikas klātbūtne garantē pieklājīgu apmeklētāju skaitu, kas mērāms vairākos tūkstošos.
“Šlāgermūzika Latvijā ir bijusi pieprasīta visos laikos, un tam ir būtisks pamatojums, jo tā ir nacionālās identitātes ikdienas apliecinājums. Latviešu muzikantu radītajai mūzikai mājas un vieta ir Latvijā. Tikai dažam ir izdevies izsisties Krievijas tirgū, varbūt pat laužot sevi vairāk, nekā gribētos, bet Rietumi vēl ir latviešu muzikantu lielais izaicinājums,” uzskata LR2 direktors Armins Ronis.
Paši jomā iesaistītie – muzikanti un pasākumu rīkotāji – par šlāgermūzikas žanru runā krietni vienkāršotākās kategorijās, atzīstot, ka līdzās radošām izpausmēm viņiem muzicēšana galvenokārt nozīmē maizes darbu, kurā darbojas visi tirgus likumi – no mērķauditorijas izzināšanas līdz pat sīvai savstarpējai konkurencei.
“Šlāgermūzika būs aktuāla un arī cilvēkus pulcinās vienmēr,” ir pārliecināts arī daudzu publikas iecienītu šlāgeru un populārās mūzikas sarīkojumu organizētājs Jānis Viduskalns. “Protams, jāņem vērā mērķauditorijas īpatnības – ir šlāgermūzikas grupas, kas piesaista vecāka gadagājuma cilvēkus, piemēram, “Rumbas kvartets”, kā arī tādas, uz kurām nāks arī jaunieši – kā “Apvedceļš”. Šī mūzika, iespējams, nepiesaista turīgākos klausītājus, tomēr publika ir stabila un savus māksliniekus mīl.”Pašiem šlāgermuzikantiem muzicēšana ir gan iespēja radošai izpausmei, gan arī ienākumu ieguves veids, apgalvo kantrimūzikas apvienības “Klaidonis” līderis Māris Sloka.
Ja jau šlāgermūzika ir populārākais žanrs, vai tā ir arī visvairāk pelnošais? Aptaujājot pasākumu rīkotājus un kultūras centru vadītājus, aina iezīmējas divējāda. Cik lieli ir šlāgermūzikas izpildītāju honorāri un kas uztur spēkā tās popularitāti – padomju laika paaudzes muzikālā mantojuma inerce, ko ekspluatē veikls mārketings, mediji, kas apkalpo (un reizē rada) pieprasījumu, vai varbūt tomēr kāds kolektīva latviskuma kods? Cik pamatots ir viedoklis, ka šlāgermūzikas ziedu laiki bija 90. gados, un tie ir pagājuši? Un – kad šlāgermūzika ir kvalitatīvs kultūras baudījums, bet, kad vienkārši – haltūra?
Vairāk par to lasiet 29. novembrī “Kultūrzīmēs” vai arī e-izdevumā.
