Daugavas stadiona pārbūves otrā kārta – vai būs šķūnīši par zemāko cenu? 0
Pirms nepilna gada ar skaistu atklāšanu un smaidiem tika pielikts punkts Daugavas stadiona pārbūves pirmajai kārtai. Daudz vērienīgāko otro kārtu pārņēmis neskaidrības plīvurs, jau tiek iesaistīti advokāti, un jāsecina, ka sākotnēji smalki iecerētais projekts tiks īstenots pieticīgākā formā. Turklāt ir bažas, vai līdz pasaules hokeja čempionātam 2021. gadā Rīgā paspēs uzcelt treniņiem nepieciešamo ledus halli.
Paliek pamatvērtības
Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) 11. martā uzteica darbu Elmāram Martinsonam, kurš bija vienīgais Daugavas stadiona, kā arī tenisa centra “Lielupe” valdes loceklis. Viņš esot zaudējis uzticību saistībā ar trūkumiem projekta “Kultūras un sporta kvartāla izveide Grīziņkalna apkaimē” pārvaldībā. Tika piesauktas nepilnības gan stratēģisku lēmumu pieņemšanā, gan komunikācijā ar iesaistītajām sporta organizācijām.
Martinsonam tas bija pārsteigums: “Projektu realizējām tiešā sadarbībā ar IZM, visus stratēģiskos lēmumus izdiskutējām un sagatavojām. Visu laiku arī darbojās atgriezeniskā saite, ka viss ir labi un šis ir veiksmes stāsts. Projektu konsultēja “Ernst&Young”, saņēmām labas atsauksmes no uzraugošās Centrālās finanšu un līguma aģentūras.
Bijušas divas pārbaudes, tostarp no Eiropas Komisijas, kas analizē projektu, sākot ar ideju un beidzot ar skrūvīti. Ar pilnu atbildību uzskatu, ka viss tika īstenots caurspīdīgi un godīgi, bez jebkādiem sadārdzinājumiem, termiņos un ļoti labā kvalitātē.”
Sākotnēji projekta otrajā kārtā bija paredzēts uzbūvēt multifunkcionālu sporta spēļu halli, vieglatlētikas manēžu un ledus halli. Taču pērn izlemts atteikties no spēļu halles, bet laika grafikā vispirms dot priekšroku hokejistiem pasaules čempionāta dēļ un likt pāris gadus ilgāk paciestiem vieglatlētiem savas halles gaidās.
“Pērn augustā, pārvērtējot arhitektu kvadrātmetrus, reālās izmaksas un redzot projekta pieejamo finansējumu, sapratām, ka nevaram iet šo ceļu. Bija saliktas tik nenormāli lielas platības kvadrātmetros, ka bija jāatsakās no šīs sarunu procedūras. To darīja Daugavas stadiona iepirkuma komisija, un tas bija izdiskutēts ar visām institūcijām. Atteicāmies no komandu spēļu halles. Paliek pamatvērtības, par kurām bija runāts no pirmsākumiem, – ledus, jo Daugavas stadionā tas bijis vienmēr, vieglatlētika un futbols. Tās arī tika saglabātas pilnā apmērā,” izmaiņas skaidro Elmārs Martinsons.
Viņa vietā IZM iecēla ministres Ilgas Šuplinskas partijas biedru no Jaunās konservatīvās partijas Gunti Zālīti, kuram ir bagāta pieredze gan finanšu sektorā, gan kā sporta funkcionāram. Taču sasteigta izvēle bez konkursa ir pretrunā labas pārvaldības principiem, par ko pirms Saeimas vēlēšanām ļoti iestājās jaunie politiskie spēki.
Politiskās spēles
Lai Daugavas stadiona attīstībai piesaistītu Eiropas finansējumu, koncepcija tika veidota Grīziņkalna apkaimei kopumā, piesaucot arī kultūras intereses, rīdzinieku un pilsētas viesu iespējas kvalitatīvi pavadīt laiku. Par vienu no projekta līdzautoriem starptautiska konkursa rezultātā kļuva arhitekts Uģis Šēnbergs.
Viņš norāda, ka Latvijas Arhitektu savienība jau pēc metu konkursa izsludināšanas akcentējusi pirmo vājo vietu – prēmiju fonds esot piecreiz zemāks par nepieciešamo, jo līdzīga apmēra konkursos kaimiņvalstīs tiek iesniegti 20 līdz 30 darbi, Lietuvā – pat simts, bet te bija vien četri. “Žūrija divus darbus atzina par ļoti labiem, sarunu procedūra tika pabeigta normāli, bija nauda (realizēšanai) un termiņi,” atminas arhitekts.
Par pērn veiktajām ģenerālā plāna izmaiņām viņš ir sašutis: “Starptautiskā žūrija man piešķīra visvairāk punktu, mums bija unikāla energoefektivitāte, kas ļautu ekspluatācijas izdevumos gadā ietaupīt ap 700 tūkstošiem eiro.
Vajag ne tikai skaistu arhitektūru, bet arī mazus rēķinus.
Biju domājis izveidot specifisku ainavu arhitektūru, jo tas ir Grīziņkalna kvartāla turpinājums, bija daudzfunkcionāla zāle, ko varētu izmantot arī kā koncertzāli. Tā vietā tagad teritorija tiek apgūta fragmentāri.”
Uģis Šēnbergs uzskata, ka ir nepareizi visu sasteigt, lai tikai paspētu uzbūvēt ledus halli: “Projektu jau nesauc “Pasaules čempionāta arēna”, turklāt tur tikai divas nedēļas notiks treniņi, bet gan “Grīziņkalna kultūras un sporta kvartāla revitalizācija”. Jādod apkārtnes iedzīvotājiem iespēja pastaigāties, sportot, atpūsties.
Ja aizēnojam to ar steigu par pasaules čempionātu, tad atbalstām dārgo profesionālo sportu, kam nav nekāda sakara ar iepirkumu procedūru.
Skatāmies tikai uz izrādīšanos, bet neviens nerunā par “Ghetto Games” lomu, par atpūtas, kultūras iespējām. Mēs jau negribam kavēt vai noraut kaut ko, labi, lai rauj halli augšā, bet tādēļ nevajag sačakarēt visu teritoriju ar izsvaidītiem objektiem. Ja kaut kam trūkst naudas, to vietu vajag nevis nepareizi apbūvēt ar šķūnīti, bet atstāt brīvu, un, ja pēc trim vai pieciem gadiem rodas papildu līdzekļi, uzbūvējam multifunkcionālo halli.”
Šēnbergs uzskata, ka aiz lielajiem projektiem vienmēr stāv politiskās intereses un arī šis nav izņēmuma gadījums: “Tā ir iepriekšējās valdības ņemšanās. Kārtējo reizi skaisti sashēmots, izmanevrēts, apiets likums un iepirkumu procedūra. Tā ir tīrā politika, jo no konkursa līdz iepirkumam pagāja divi gadi. Visi laika grafiki bijuši formāli, tīšām stiepts laiks, acīmredzot gaidot uz jaunām vēlēšanām. Metu konkursā trešo vietu ieguva Renārs Putniņš, kurš tagad dabūja ledus halles pasūtījumu. Tas nozīmē, ka trešā vieta apsteidz pirmās divas.
Ja uzskatām, ka uzvarētāja lauri jāpiešķir trešajai vietai, tad dzīvojam greizo spoguļu karaļvalstī.
Esam iesnieguši pieteikumu administratīvajā tiesā, un tas ir pieņemts. Tagad ir jauna valdība, stadionam jauns direktors, redzēsim, vai viņiem ir citāda pieeja vai darbosies tāpat kā līdz šim “Vienotība”.”
Argumentam, ka viņa projektu nevar īstenot finansiālu iemeslu dēļ, Šēnbergs nepiekrīt, uzsverot, ka cenas celtniecībai nav tik ļoti cēlušās – pasūtītājs acīmredzami pieļāvis aritmētiskas kļūdas aprēķinos, turklāt ačgārni esot tas, ka hokeja halles projektēšanai notiek iepirkums par zemāko cenu: “Tas neiet kopā ar Eiropas finansējumu, jo labas prakses princips ir, ka produktam jāatbilst cenai gan projektēšanas, gan celtniecības stadijā. Tagad gatavojas otram iepirkumam vieglatlētikas hallei par zemāko cenu, mēs mutiski noprotestējām, tas ir absurdi. Būs nepārdomātas, neekonomiskas ēkas, nebūs ainavas, labiekārtojuma. Būs šķūnīši par zemāko cenu.”
Viņš arī bargi kritizē iepriekšējo Daugavas stadiona vadību: “Elmārs Martinsons ar uzvarētājiem vispār nesarunājās. Pirmo reizi mūžā man ir pasūtītājs, kuram negribas zināt, ko arhitekti uzzīmējuši. Paskatās uz bildēm, un ar to pilnībā pietiek. Nekad nekādi skaidrojumi nebija vajadzīgi, tāpat no ministrijas puses. Arī sporta federācijas dzīvoja pilnīgā informācijas vakuumā. Šis ir nacionālas nozīmes objekts, pielīdzināms Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, tāpēc ir jābūt lielām diskusijām, rakstiem, intervijām, bet te divus gadus klusums, visi par to pat aizmirsuši.”
Izglītības un zinātnes ministrija savu nostāju projekta īstenošanā nevēlējās paust, tā vietā jautājumus pāradresējot Guntim Zālītim.
Par 62 miljoniem eiro
Projekts “Kultūras un sporta kvartāla izveide Grīziņkalna apkaimē” tiek īstenots Eiropas Savienības fondu projekta ietvaros. Projekta kopējais finansējums ir nepilni 62 miljoni eiro, ko veido Eiropas rekonstrukcijas un attīstības fonds (37,5 miljoni), valsts budžets (5,5 miljoni), Rīgas domes budžets (1,5 miljoni), privātais finansējums (1,7 miljoni), kā arī cits finansējums.
Risks zaudēt Eiropas naudu
Guntis Zālītis, Daugavas stadiona valdes loceklis: “Lai paspētu uzbūvēt ledus halli līdz pasaules hokeja čempionātam 2021. gadā, jāpaveic ļoti daudz. Tehniskā specifikācija hokeja hallei ir gatava, ātri saskaņojot ar sociālajiem partneriem, varēs izsludināt projekta konkursu. Pēc projekta hallei jābūt gatavai 2020. gada 31. decembrī, jo februārī jānotiek pārbaudes spēlēm.
Teorētiski apstrīdēt konkursa rezultātus var arī līdz 2024. gadam, tādējādi neko neuzceļot šajā finansēšanas periodā. Tādi riski ir, bet šis nav pirmais objekts, kas tiek celts Daugavas stadionā, projekta konsultanti ir tie paši, kas pirms tam, un ir pietiekami ieinteresēti, lai tas virzītos tālāk, tāpat privātas pazīšanās. Pārmaiņas ģenerālajā plānā tika veiktas, jo, satāmējot arhitektu idejas, tika konstatēts, ka praktiski neko no tā nevar realizēt, turklāt no 2016. gada būvniecības cenu sadārdzinājums ir no 30 līdz pat 70 procentiem, tādējādi trīs halles uzcelt nav iespējams.”
Aldons Vrubļevskis, Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents: “Svarīgi, lai Daugavas stadiona projektā sporta intereses tiktu ievērotas, jo par iepriekšējās vadības lēmumiem, kas tika pieņemti pagājušā gada maijā, mēs uzzinājām šogad janvārī. Piemēram, faktu, ka paredzēts nebūvēt multifunkcionālo sporta spēļu zāli, lai gan sākotnēji ar 2015. gadā pieņemto Ministru kabineta rīkojumu tai bija jābūt un tie noteikumi nav atcelti. Faktiski ir risks pazaudēt Eiropas naudu.
Termiņos teorētiski var iekļauties, bet ir mainīts ģenerālais plāns, attiecīgi jāmaina Ministru kabineta noteikumi, un tas nav vienas dienas jautājums, var neiekļauties termiņos. Ja hokeja hallei tikai tagad sāks meklēt projektētāju, tad visas procedūras var ļoti ievilkties, apstrīdēti konkursu rezultāti. Var gadīties, ka nākamā gada pavasarī tur nekas nenotiek, un cerēt, ka pēc sešiem mēnešiem būs halle. Privātais investors to mierīgi varētu izdarīt, bet te iesaistītas trīs ministrijas plus Rīgas dome. Neesmu optimistiski noskaņots.”
Viesturs Koziols, Latvijas Hokeja federācijas ģenerālsekretārs: “Viņnedēļ Rīgā bija Starptautiskās hokeja federācijas delegācija, tikāmies ar Daugavas stadiona vadību, būvniecības ekspertiem. Prezentācija bija ļoti laba – ja attiecībā uz ledus halles būvniecību ātrums un visas procedūras tiks ievērotas, kā plānots, tad viss kārtībā. Plāns ir reāls, bet viena mēneša kavēšanās var būt izšķirīga. Bažu nebūs tikai tad, kad halle būs uzcelta. Plāna B mums nav. Projekts kopumā ir ļoti labs, paredzēts uzbūvēt divus ledus laukumus, bet tas jārealizē. Visi apstiprinājuši, ka ar finansiālo pusi problēmu nebūs.”
