Anda Līce: Skumstam pēc elles? 1
Tiem, kas ilgojas pēc padomju laikiem (tādu ļaužu diemžēl ir pietiekami daudz), derētu noskatīties poļu režisora Andžeja Vaidas dokumentālo drāmu “Pēcattēls” par avangarda mākslinieku un studentu iemīļoto profesoru Vladislavu Stšemiņski, kuru padomju sistēma ar dažādiem līdzekļiem centās salauzt un piespiest atteikties no saviem mākslas principiem un ideāliem. Būdams ar stipri ierobežotām fiziskām iespējām (tikai ar vienu roku un kāju), viņš pretēji daudziem fiziski varošākiem un arī radošiem cilvēkiem izrādījās nesalaužams.
Šis temats nav svešs arī Latvijas mākslas ļaudīm. Arī te cilvēkus lauza, un daudzi salūza. Tā laika drāmas un traģēdijas gaida dramaturgus, scenāristus un režisorus, jo jautājumi par to, ko ar cilvēku dara vara un ko cilvēks ar varu, ir mūžīgi. Tāpat kā mūžīga ir tieksme radīt jaunus mītus, kuros īstenība pārveidojas līdz nepazīšanai. Ne velti saka, ka vēsture atkārtojas kā farss. Bet arī farss var izrādīties milzu traģēdija, kā tas notika, Krievijai okupējot daļu Ukrainas teritorijas. Vēstures atkārtošanās farss vairāk vai mazāk ir skāris visu postpadomju telpu.
Krievu rakstnieks Viktors Jerofejevs secina, ka krievu valodā jau ilgus gadus galvenais vārds ir “uzvara”. Lai sabiedrībā uzturētu agresiju pret visu rietumniecisko un pasaulei iedvestu bailes, šis vārds tiek nemitīgi skandēts no oficiālajiem saziņas līdzekļiem. Tam, kā valodā ienāk politika, ir sekojis pēdējos desmit gadus Amerikā dzīvojošais bijušā Putina padomnieks ekonomikas jautājumos Andrejs Ilarionovs. Pēc viņa vērojumiem terminu “krievu pasaule” pēdējā laikā ir nomainījis termins “vēsturiskā Krievija”, ar to saprotot Krievijas impērijas robežas 18. gadsimta beigās. Tās ir teritorijas, kur gan tad, gan šodien apritē ir krievu valoda un valdošā ir pareizticība. Šīs valstis pirmkārt ir Baltkrievija un Ukraina, tieši attiecībā uz tām Kremlim ir lieli un negrozāmi plāni. Jautājums, vai pasaule to saprot un ir gatava to īstenošanu nepieļaut? Vērojot Rietumu politiķu liekulīgo diplomātiju, šādas pārliecības nav.
Vaidas filma nav domāta popkorna grauzējiem, to (kā jebkuru nopietnu kinodarbu) nav viegli skatīties. Skatītājs gribot negribot nonāk tā laika aizdomu un baiļu atmosfērā, kurai cauri tik un tā skan jauniešu smiekli un bezrūpība, par kuru tādos laikos vienmēr ir nācies arī dārgi maksāt. Šī filma atgādina lietas, ko vēlamies pēc iespējas ātrāk aizmirst, tā ir kā auksta duša visiem tiem, kuriem apnikusi demokrātija, kuri nezina, ko darīt ar savu brīvību, un bezatbildīgi spriedelē par “vecajiem, labajiem padomju laikiem”.
