Valdis Krastiņš: Skumjš skats uz Turcijas nākotni 5
Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa Turcijas vizītes laikā Stambulas pilsētas galva par godu mūsu prezidentam rīkoja vakariņas. G. Ulmanis sēdēja blakus namatēvam, es, kā Latvijas vēstnieks Turcijā, tiku nosēdināts līdzās gubernatora vietniekam – Stambulas garnizona komandierim.
Cietais un apņēmīgais militārists vakariņu laikā man spilgti atklāja dažas turku sabiedrībai būtiskas detaļas. Es nerunāšu par viņa izdarīto (jā, patiešām!) mana ēdiena izvēli (bijībā salīkušais apkalpotāju bars skraidīja, izpildot viņa pavēles – kā “Tūkstoš un vienas nakts” pasakā). Komandiera galvenais sarunas temats bija ģimene: “Vai esi precējies? Vai bērni ir? Un mazbērni?” Un tad ģenerālis žēlojās par savām meitām – tās gribot studēt, atsakoties iziet pie vīra un dzemdēt bērnus, līdz ar to ģimene esot apdraudēta. “Tev jāzina, ka katram turkam galvenais ir viņa ģimene, tās turpinājums un tās intereses. Uz šīm ģimeniskajām saitēm dibināta mūsu sabiedrība.”
2013. gadā prezidents Erdogans un daži viņa valdības ministri tika apsūdzēti korupcijā, piesedzot savu dēlu izdarības. Apsūdzības izvirzīja ietekmīgās islāma organizācijas “Hizmet” (“Kalpošana”) biedri. Erdogans bija nikns līdz ārprātam – bija skartas viņa un viņa ģimenes intereses! Solīja atriebību un to arī realizēja atstādināšanu un apcietināšanu veidā. Vēl vairāk – Erdogans pasludināja savu kādreizējo sabiedroto Fetullu Gilenu par ienaidnieku un zvērēja iznīcināt viņa piekritējus (pats Gilens ir emigrācijā ASV), kuru skaits Turcijā ir ļoti liels, galvenokārt izglītoto turku vidū. To tad arī Erdogans patlaban dara, izmantojot apjukumu pēc puča mēģinājuma. Gan jau pēc 2013. gada Erdoganam un viņa komandai bija laika diezgan, lai sastādītu “gilenistu sarakstus”, un tagad tos var likt lietā.
Nevēlos diskutēt par “labajiem” un “sliktajiem” šajā lietā. Man personīgi sāp sirds par ceļu, ko izvēlējusies Turcija un turki, bet ļoti uztraucos par to, ka Turcijā patlaban tiek iznīcināta opozīcija un radīti priekšnoteikumi sultanātam ar Erdoganu priekšgalā. Kur ir visi dižie cilvēktiesību aizstāvji, kuri Eiropā klaigā par mazāko personas brīvības aizskārumu? Kādēļ viņu skaļās balsis nav dzirdamas? Vai turki un viņu tiesības uz brīvu domu izpausmi neskaitās? Savā laikā veidojot pamatus diplomātiskajām attiecībām ar Turciju, man radās ļoti labs iespaids par izglītotajiem turkiem. Vai drīkstam bez protesta ļaut iznīcināt brīvu domu šajā zemē? Patlaban izskatās, ka atliek pievienoties žurnālista Lato Lapsas spriedumam: pēc pieciem gadiem Turcija būs ortodoksāla musulmaņu lielvalsts. Un ar lielāko armiju Eiropā. Baisi.
