Skumjais optimisms. Recenzija par Renāra Vimbas filmu “Es esmu šeit” 0
AIVARS MADRIS
Jau jauna ir izteka. Tikko bij ieteka.
Es nokratu smeldzi un ceļos, −
Kur visi kā sarkanas asinis ietekam
Šīs zemes dzīslotos ceļos.
/Imants Auziņš/
Tas varēja būt izmisuma pilns kliedziens pēc palīdzības, tas varēja būt postošs un sirdi plosošs protests, tomēr Renārs Vimba labi izjūt latvieša mentalitāti un neļauj savai varonei – šķietami dumpīgajai padsmitgadniecei Rajai – aiziet karstasinīgās galējībās vai ieslīgt liktenim padevīgā apātijā. Spītējot liktenim, Raja tiecas saglabāt kontroli pār savu dzīvi, un tas jaunajai meitenei kopumā izdodas tikpat sekmīgi, kā režisoram un scenāristam Vimbam izdodas saglabāt kontroli pār savu debijas filmu. Laimīgā kārtā “Es esmu šeit” ir tas gadījums, kas apliecina, ka ar kino mēdz būt tāpat kā ar labu vīnu vai viskiju – jo ilgāk tas nogatavināts, jo labāks un baudāmāks ir rezultāts. Vimba apliecinājis, ka darbs pie filmas ildzis aptuveni piecus gadus, jo divas reizes atteikts valsts finansējums, tāpēc viņš turpinājis “piepucēt” scenāriju un citus filmas aspektus, bet darbs uzņemšanas laukumā prasījis vien 35 dienas.
Kad skatījos filmu, to vēl nezināju, tāpat kā neko daudz nezināju par pašu Renāru Vimbu – kaut vai to, ka viņam patiesībā ir jau 40 un par nekādu “jauno, zaļo” debitantu viņu patiesībā nepienāktos saukt. Taču jau pēc neilga brīža, kad filmas sižets sāka attīstīties un interese par varoņu gaitām tika uzkurināta, priecīgi konstatēju, ka uz ekrāna redzams kvalitatīvi un pārliecinoši nostrādāts produkts, kādu varēja radīt tikai nopietns, nobriedis un uz sava mērķa sasniegšanu pilnībā vērsts cilvēks – un intervijas ar Renāru Vimbu pilnvērtīgi apliecina, ka viņš tāds ir. Režisors atklāj, ka apzināti vēlējies radīt vienkārši būvētu filmu bez mākslinieciskiem eksperimentiem, un šī atteikšanās no pretenzijām ir tikpat sirsnīgi atbruņojoša, cik gluži cilvēciska savu spēju un iespēju apzināšanās un nevēlēšanās par visām varītēm tām pārkāpt pāri. Tā ir arī domāšana par skatītāju, taču ne jau tik pliekanā līmenī, kā tas notiek, teiksim, pašmāju seriālos, bet ar vēlmi pieslēgt skatītāju emocionālā līmenī, neaizskarot viņa inteliģenci. It kā vienkāršs uzstādījums, taču, kā rāda pieredze, nebūt ne tik viegli realizējams.
Būtu dīvaini ignorēt faktu, ka Vimbam ar “Es esmu šeit” izdevies ielēkt pēdējo dažu gadu laikā popularitātes bumu sasniegušajā jauniešu filmu pulciņā, kur jau gozējas Jāņa Norda “Mammu, es tevi mīlu”, Jura Kursieša “Modris” un arī pretrunīgi vērtētais Andra Gaujas “Izlaiduma gads” (un drīz noteikti piepulcēsies vēl citas). Vimbas izvēli varētu uzskatīt par zināmā mērā spekulatīvu, ja vien nebūtu zināms, ka scenāriju viņš sācis rakstīt krietnu laiku pirms iepriekš minēto kinodarbu iznākšanas uz ekrāniem – tātad apstākļu sakritība. Vai gluži pretēji – šī situācija uzskatāmi liecina par to, kādas tēmas šķiet svarīgas un sasāpējušas jaunajai režisoru paaudzei, turklāt tās ir arī ļoti pateicīgas eksporta tirgum, jo ir universālas un viegli uztveramas gandrīz jebkurā citā zemē (un to taču apliecina arī šo filmu, tostarp pašas “Es esmu šeit”, gūtie panākumi un balvas festivālos), turklāt ļauj atklāt arī citus tematiskos slāņus, kā tas spilgti redzams “Modrī” (valsts institūciju vienaldzība pret indivīdu) un “Es esmu šeit” (bezdarbs Latvijas laukos un no tā izrietošā ekonomiskā migrācija).
Kaut kādā mistiskā veidā Vimbam ar “Es esmu šeit” izdevies radīt tādu kā latviešu pēdējo gadu jauniešu filmu kanona daidžestu, aizgūstot motīvus no visām minētajām filmām – dēkas pieaugušo prombūtnē no “Mammu, es tevi mīlu”, dēku ar skolotāju no “Izlaiduma gada” un visbeidzot savas vietas meklēšanu pasaulē no “Modra”. Tikmēr problēmas ar vecākiem un izjukušas ģimenes jau pēc noklusējuma ir neiztrūkstošs apstāklis mūsdienu latviešu jaunieša dzīvē. Kursieša un Vimbas darbi ir īpaši pateicīgi tuvākai salīdzināšanai, jo tajos kopīgā ir krietni vairāk nekā atšķirīgā.
Internetā ir lasītas atsauksmes, ka filma esot kārtējais drūmais Latvijas bezcerības apliecinājums, un atsevišķiem rakstītājiem pat tā kā kauns, ka tā saņēmusi “Kristāla lāci” Berlīnes kinofestivālā, tādējādi piesaistot uzmanību pašmāju nebūšanām. Tas laikam ir individuālās uztveres jautājums, taču es drīzāk dēvētu “Es esmu šeit” par vienu no retajiem latviešu optimisma stāstiem (nerunāsim, lūdzu, par Graubas un Ēķa ar mākslīgu patosu piepumpētajām kinoizrādēm), kas caur galvenās varones sīkstumu un pārliecību bez liekas cukura devas asinīs spēj iedvest, ka cīņa par šo tautu un valsti vēl nav zaudēta. Elīnas Vaskas brīnišķīgi atveidotā Raja ir analogs un vienlaikus pilnīgs pretstats Kristera Pikšas Modrim (ar to es nedomāju tikai dzimumu). Gan Vimba, gan Kursietis šos varoņus visnotaļ pārdomāti izvēlas par savu filmu kinematogrāfisko centru, kuram apkārt tiek uzbūvēta pārējā pasaule, personāži, notikumi. Taču Modris ir absolūti pasīvs sava likteņa noteikšanā, pasaule viņam ir krātiņš vēl pirms nonākšanas aiz cietuma restēm – vizuāli nostrādāta metafora, pateicoties operatora Bogumila Godfrejova izmantotajiem tuvplāniem.
Vimbas pieeja ir diametrāli pretēja – Raja jau no paša sākuma zina, ko vēlas sasniegt, un, lai gan viņas risinājumi ceļā uz mērķi ne vienmēr ir veiksmīgi (šie meklējumi itin labi sasaucas ar pieaugšanas stāstiem raksturīgo kļūdu pieļaušanu un mācīšanos no tām), meitene vienmēr atrod sevī gribasspēku izkļūt pat no vissarežģītākajām situācijām un pārvarēt emocionāli smago nodevību no savas pirmās mīlestības – Edgara Samīša atveidotā skolotāja – un Anglijā dzīvojošās mātes (lielisks Rēzijas Kalniņas cameo) puses. Turklāt Raja nedomā tikai par sevi vien – pareizāk sakot, viņa vispār nedomā par sevi (ja neskaita jau minēto mīlas dēku), bet šķiet, ka jauno sievieti vada augstāka misijas apziņa – parūpēties par brāļuku Robi un dzimtas mājām, it īpaši par ābeļdārzu, ar ko viņa saista savas nākotnes izredzes laukos tīri praktiskā ziņā.
Vimbas pieaicinātais operators Arnars Torisons arī nekautrējas no tuvplāniem, tomēr viņš daudz vairāk ļauj kadrā ieplūst Latgales lauku gleznainajām ainavām, un maigie krāsu toņi apvienojumā ar Ērika Ešenvalda harmoniskajām skaņu kompozīcijām neļauj visu šo vienkāršo, tepat blakus esošo skaistumu uztvert pesimistiski. Izsekojot varoņu gaitām vesela gada laikā (gadskārtu cikls gluži kā “Straumēnos”), nevilšus iešaujas prātā nenopietns pieņēmums, vai tikai Vimba nepilda kādu slepenu valsts pasūtījumu, mēģinot skatītājus aģitēt uz atgriešanos laukos, līdzīgi kā to darīja latviešu rakstnieki 20. gs. 80. gados. Protams, es pārspīlēju, un nekādu paradīzi zemes virsū filmā “Es esmu šeit” mēs neredzam, tomēr grūti noliegt, ka režisors prasmīgi veido kontrastu starp mierpilno lauku sētu un skaļo, piedūmoto, netīro megapoli Londonu. Pat filmas angliskajā nosaukumā pieminētie dubļi, pa kuriem uz savu viensētu gluži kā mazi Sīzifi brien Raja un Robis, kinoekrānā izskatās estētiski pievilcīgi un pakrūtē rada grūti aprakstāmu, iespējams, tīri latvisku māju sajūtu.
