Rokpelni uzklausīja. Bet citus? Saruna ar Džemmu Skulmi 30
“Es neko neesmu ieguvusi, man nav nācis klāt šai dzīves laikā, savu darbu darot, neviens īpašums, neviens kažoks, neviens gredzens, ne pat kādas izvēļētas, gribētas drānas, braucieni – vienīgi iztikšana. normāla savu šo mājas apmaksa, viss tiek darīts, lai kā nebūt noturētos, lai varētu samaksāt par savu dzīvi, pāri nepaliek nekas. Acīmredzot tā tam jābūt,” spriež gleznotāja sarunā ar telekanālu LNT. Taču viņa uzsver – esamu pateicīga, ka man ir dots manos gados vēl strādāt.
Diskusijas par to, vai publiskot Valsts drošības komitejas aģentu kartotēku jeb tā dēvētos čekas maisus, ļauj nostumt malā citus, daudz būtiskākus jautājumus, intervijā raidījumam “LNT Ziņu TOP 10” saka gleznotāja Džemma Skulme.
Man jauni cilvēki ir teikuši – pats galvenais, kas jādara, tie maisa jāattaisa. Labi, bet kā tas mainīsies? Vai līdz ar to veselības lietas tiks nokārtotas, izglītības problēmas nokārtotas vai līdz ar to PVN [pievienotās vērtības nodoklis] būs mazāks? Man tas interesē. Ir tāda sajūta, ka ir cilvēki, kas vai ar muļķības vai aiz gudras ziņas to jautājumu grib pacelt, jo tas ir izdevīgi, jo tautai tā ir zināma nasta, smaga grēku nasta, atkal šausmīga nožēla, ka mēs tādi, šitādi, baigi sliktie, nodevēji, bet, kur tad paliek tas, kas jāpadara? Palīdzība jauniem uzņēmumiem, jaunām aktivitātēm, kuras jāpabalsta, tad to atkal varam nostumt malā un ņemsimies pa šito. Tāpat savā ziņā ņemšanās ap simtgadi – tā ir blakus lieta. Ko tad mēs tik ļoti svinēsim, esam visu padarījuši? Nu mēs esam lieli un lepni, bet nav tik vienkārši,” stāsta Skulme.
Māksliniece ir pret čekas maisu atvēršanu, jo cilpas, kas savulaik tikušas mestas, bijušas visādas. „Es, protams, aizgāju tūdaļ, kad bija iespēja pārbaudīt sevi, vai tu esi maisos vai neesi. Es aizgāju uz Totalitārās izmeklēšanas nodaļu […]. Tā sakot, nekas netika atrasts,” saka Skulme, apstiprinot, ka viņa šajā jautājumā ir tīra. „Jā, bet tas nenozīmē, ka pilnīgi tīrs ir ikviens. Tagad [dzejnieku Jāni] Rokpelni uzklausa, bet vienu parastu cilvēku neviens neuzklausīs. Un viņš ielēks Daugavā varbūt.”
Skulme ar savu sabiedrisko darbību veicinājusi latviešu tautas Trešo atmodu. Pēc neatkarības atgūšanas viņa gan politikā vairs nav darbojusies. „Tas padomisms, kas bija mūsos, tas multiplicēsies vēl neskaitāmās, neiedomājamās formās. Atņemt, skaust, nīst, bagāts ir slikts, kuram iet labāk, tas ir šaubīgs. […] Tās visas ir šausmīgas īpašības.
Sabiedrības noslāņošanos, tautas aizplūšanu un simtiem tūkstošu iedzīvotāju netikšanu pāri nabadzības slieksnim, māksliniece sauc par mums uzlikto sodu. “Mēs to laikam bijām pelnījuši. Man tādas drūmas domas par to līniju, es skaitu, par visu ir jāsamaksā. Tā ir zināma grēcība, kura mums ir jāizpērk ārkārtīgi grūtā procesā. Par visiem tiem grēku maisiem.”
Savā cienījamā vecumā – 92 gados – Skulme glezno ik dienu. Tai pašā laikā viņa paspēj būt visur, jo ir nepārspējama sabiedriskās dzīves līdere. Viņa nepārprotami dzīvo tagadnē. Te atklāj atjaunoto Mākslas muzeju, te cīnās par Laikmetīgās mākslas muzeju Rīgā, sajūsminās par kolēģu veikumu kārtējā izstādes atklāšanā vai uzbur albuma noformējumu pašmāju grupai „Instrumenti”. “Šipsis [Jānis Šipkēvics] – viņš man izstādes atklāšanā Dubultos kā manis gribēts mūziķis uzstājās. Vedu klāt pie savas gleznas un teicu – re, tie smalkie stīgojumi, kas pavīd blakus zināmi brutāliem gājieniem, ir kā tavas balss augstais tonis. Un tad viņam bija doma kaut ko kopā koncertā darīt. Teicu, ka priekšā negleznošu. Bet beigu beigās plates vāks radās.”
Skulme ir atvērta visam jaunajam, vai tas saistīts ar nebeidzamiem eksperimentiem un meklējumiem mākslā vai mūsdienu tehnoloģiju apgūšanu, kas dod iespēju sekot visiem procesiem līdzi. Turklāt bagātīgi sastrādātais darba pūrs neļauj māksliniecei sēdēt dīkā. Šobrīd top darbi rudenī gaidāmai izstādei Valmieras muzejā.
