Juristes diploms uz mājsaimnieces altāra 11
Tas bija izlemts – Valija kļūst par mājsaimnieci un audzina bērnus, Vilhelms pelna naudu. “Viņi saprata, ka nav ko degunu bāzt ārpus mājas, tā būs drošāk. Man personīgi mamma vēl teica, ka nevar pārkāpt zvērestu, ko devusi Latvijai, un tāpēc nestrādās par juristi okupācijas varai,” atceras meita.
Valija bijusi ļoti laba mājsaimniece, ievēroja veselīga uztura ieteikumus, arī tos, kas nāca no mikrobiologa Augusta Kirhenšteina, piemēram, no vērša gaļas centīgi atdalīja dzeltenos taukus utt. Prata klāt galdu un uzņemt ciemiņus.
Kā mamma paģērējusi, lai bērni prastu izteikt savas vēlēšanās drošā un skaidrā balsī, nevis “pīkstētu”. Skandējusi meitai pat tautasdziesmu “Ar dziesmiņu druva gāju/ Ar valodu sētiņā”, maltītes laikā nolikusi priekšā spoguli, lai redz, kā ēd.
Valija pratusi labi šūt – to pašu advokāta talāru lai pāršuvusi par glītiem svārkiem sev un Aretai, mācējusi darināt arī kleitas un mēteļus. Prasmes apguvusi Francijā pie kādas madāmas. Meita vēl tagad atceras, cik padomju okupācijas laikā tas izklausījies neticami, kad mamma stāstīja, kā pēc skolas beigšanas kopā ar draudzeni devušās ar vilcienu uz Parīzi, lai gadu tur mācītos par šuvēju.
Noziegums nerada tiesības
Priekšzīmīgās mājsaimnieces sirds tomēr gruzdēja – pārāk labi viņa saprata svešās varas nodarīto postu Latvijai. “Noziegums nerada tiesības,” mēdza atkārtot Valija un nepārstāja cerēt uz labām pārmaiņām. Reiz atgriezusies no kādām vēlēšanām Jūrmalā – acīs asaras no pazemojuma, bet balsī apņēmība – nekas, nekas, laiki mainīsies. Kad uzplaiksnījuši nacionālās atmodas asni Polijā un Čehijā, klausījusies radio un satraukti staigājusi pa istabu. Valija sekojusi līdzi pasaules notikumiem un šad tad par tiem arī runājusi.
70. gadi Jansoniem bijis drūms laiks – dēls Zinturs guva sporta traumu un kļuva par pirmās grupas invalīdu uz visu mūžu. Pēc dažiem gadiem ģimene zaudēja tēvu. Reizē ar Vilhelmu aizgāja līdzi arī noslēpums, kur apglabāts Latvijas Centrālās padomes memoranda oriģināls. Jansons vācu okupācijas laikā bija iesaistījies šajā organizācijā un uzņēmies noglabāt dokumentu, pat neatklājot tā vietu sievai. Tikai nesen, remontējot viņa bijušo Rīgas dzīvokli, strādnieki atrada slēpni ar materiāliem un nodeva to Kara muzejam.
Valija tomēr piedzīvoja dienu, kad atkal tika celts godā valsts karogs, Latvijas brīvība un tās cīnītāju piemiņa. 1989. gada 11. novembrī lepnā limuzīnā viņu aizvizina līdz Brīvības piemineklim. Uz jautājumu, kādas ir sajūtas, skan atbilde: “Esmu laimīga visu jūsu vidū, ko man vairāk vajag!” Vienu gan neizdodas īstenot – apņemšanos nodzīvot līdz simt gadiem. 1990. gadā Valija pēc smaga kritiena nonāk slimnīcā un mirst.
