Uz pludmali – kļošenēs un platformenēs 11
Jaunā ģimene sāka celt māju Jūrmalā netālu no Valijas vecāku īpašuma Lielupē, Viestura ielā. “Nams ir tēva projektēts un būvēts, ģimenes albumā saglabājušās fotogrāfijas, kur viņš mūrē ķieģeļu sienas,” stāsta A. Jansone. Savā saimniecībā ierīkojis modernu ūdensapgādi ar boileru un “Siemens” elektrisko pumpi, bija zāles pļaujamā mašīna, bet garāžā stāvēja neliels, elegants “BMW” markas automobilis. Ģimene dzīvojusi pārtikusi – pa ziemu dzīvoklī Rīgā, vasarā – Jūrmalā un vēl palaikam iegriezusies lauku īpašumā, kur nav vairījušies no zemnieku darbiem.
“Mamma ar tēti bija arī ļoti sportiski, bija mums līdztekas, “bumbieris”, abi spēlēja tenisu, brauca ar slidām, es viņu ietekmē vai visus sporta veidus esmu izmēģinājusi,” savu stāstu par kādreizējās dižkareives atgriešanos “parastajā” dzīvē turpina meita Areta. Mājās bijušas grāmatas par tā laika jaunumu – nūdistu kustību ar visām bildēm, gan jau vecāki kādreiz pamēģinājuši sauļoties arī “pa pliko”, viņa nosmaida. Līdzīgi kā vasarnīcu kaimiņienes arī mamma gājusi uz tuvējo jūrmalu smalkā rītatērpā, turot elegantu saulsargu rokā. Areta atceras, ka nedaudz vēlāk jau tā saucamajā vācu laikā sievietēm modē nākušas platas bikses un platformenes ar koka zolēs iededzinātu ozolzīlīti. Smalki.
Sen aiz muguras bija laiks, kad cilvēki dzīvoja zemnīcās un aldziņas saņēma putraimu kulītēs – kā tas notika pirmos pēckara gadus. Taču valsti bija nomocījuši daudzo Saeimas frakciju ķīviņi, kuru dēļ pat tika apdraudēta Latvijas attīstība. Valija bija to vidū, kas atzina Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsumu kā vienīgo glābiņu, kā apturēt tautas kalpu pretvalstisko darbību.
Izrauj no lasāmgrāmatas Ulmaņa bildi
Jansonu ģimene bija to veiksminieku vidū, kurus padomju okupācijas vara neizsūtīja uz Sibīriju ne 1941., ne 1949. gadā. Valija meitai stāstījusi, ka jūnijā viņus nav paspējuši deportēt, savukārt par 1949. gadā marta notikumiem ģimene uzzinājusi iepriekš. Pret draudošajām briesmām izturējušies nopietni un racionāli, nav gaidījuši vedējus uz čemodāniem, bet paslēpušies kaimiņu siltumnīcā. “Mammai bija iedzimta intuīcija, viņa juta, kad vajag slēpties,” nosaka Areta. Šķiet, šī spēja viņai palīdzējusi Brīvības cīņās sekmīgi pildīt izlūkošanas uzdevumus.
Pārcietusi vācu okupācijas pirmo laiku Jūrmalā, ģimene pirmspēdējā kara gadā devās bēgļu gaitās uz Ventspils pusi un no tās ar vienu no pēdējiem kuģiem – uz Vāciju. “Kad izbraucām no ostas, virs pilsētas notika gaisa kaujas, lidmašīnas dega un krita,” atceras Areta. Nākamās dienas rītā vīrieši binokļos lūkojuši saskatīt Gotlandes krastus, taču pamanījuši tuvojamies karakuģi, kas bija nonācis krievu gūstekņu rokās. Valijas valodas prasmes – līdzās dzimtajai latviešu un krievu valodai viņa sapratusi un brīvi runājusi arī vāciski un poliski – palīdzēja pierunāt zaldātus pagriezt latviešu bēgļu kuģi virzienā uz Kaļiņingradu, kur tos izsēdināja un nometināja kādā kinoteātrī. Taču arī šeit nebija drošs, un Valija to sajuta, tāpēc laikus sarunāja iespēju doties projām pa rezerves izeju. Intuīcija viņu nepievīla arī šoreiz un paglāba ģimeni no nezināmas nākotnes – visiem izdevās izbēgt.
Ceļš veda atpakaļ uz Latviju. Tēvs izrēķināja, ka katru dienu kājām jānoiet 20 kilometri, tā bija drošāk nekā cerēt uz “stopošanu”. “Mamma nesa mazo brāli, tēvs – mantas, es gāju pati,” stāsta Areta.
1945. gada maijā uzziedēja pat tie koki, kas iepriekš bija apsaluši. Areta, pamodusies kādās naktsmājās un sadzirdējusi putnu balsis, teikusi tēvam – putni dzied. Viņš atbildēja – jā, meitiņ, karš ir beidzies. Tuvējā mežiņā visi piesēduši un tēvs no meitas lasāmgrāmatas izrāvis lapas ar Kārļa Ulmaņa ģīmetni un Latvijas himnu.
