Skuķis, kas nebijās nāves. Kā Valija Veščuna cīnījās pret Bermontu 11
Savas septiņpadsmitās dzimšanas dienas rītā Valiju vilkšus vilka uz Vecrīgu, Daugavmalu, kur bija pilns ar latviešu karavīriem. Pie Grēcinieku ielas sāka spindzēt lodes, kāds uzsauca, lai taču skuķis vācoties prom, citādi dzīvs no šejienes neaizies. Valija Veščuna neaizbēga, bet pievienojās Latvijas brīvības cīnītājiem tieši bermontiādes kauju pirmajās dienās. Šodien drosmīgās meitenes dzīvesstāsts saglabājies viņas meitas Aretas Jansones atmiņās un interviju pierakstos.
“Vai jums tolaik baiļu nebija?” 1989. gada 11. novembrī, kad Rīga atkal varēja svinēt Lāčplēša dienu, Valijai Valērijai Veščunai-Jansonei vaicā korespondents. Uz jautājumu viņa mundri atbild, ka tajā vecumā nekad nav bail, un vēl piebilst dažus teikumus par galvaspilsētas aizstāvēšanu. “Nu kā tad pret to Bermontu gāja? Mums bija dusmas, ka viņi visu aizved, mūs apzog un mums pašiem nav ko ēst. Viens cēlās augšā, tam blakus – otrs, trešais, tad cēlās tāds, kam plintīte, un tā radās vesela armija – ar dūšu, stipru gribu un bezbailību.” Par drosmi kara laukā Valsts prezidents Jānis Čakste 1922. gadā Valijai Veščunai pasniedza III šķiras Lāčplēša Kara ordeni.
Meita aiziet zaldātos
Kā vēlāk noskaidrojās, kliedzējs, kas lika Valijai vākties prom no ugunslīnijas Vecrīgā, ka vēl nedabū lodi, bija virsleitnants Grīnbergs. Skuķim piemita stingrs raksturs, nebija ne mazākās sajēgas, kas ir nāve, taču militārās lietas ieinteresējušas un Valija nospriedusi, ka vēlas brīvības cīnītājiem palīdzēt. Sākusi ar mazumiņu – nesusi papirosus, piegādājusi patronas. “Šajā laikā sadraudzējos ar kādu karavīru grupu. Tie sāka rādīt, kā apieties ar šauteni. Šī māksla man iepatikās. Tā kā biju nonākusi spaidīgos apstākļos, tad nolēmu palikt pie kareivjiem.”
Tolaik viņa mācījusies 3. Rīgas pilsētas ģimnāzijas 7. klasē, Rīgā dzīvojusi viena, iztikšana ne no vieglajām. Ko par šo izvēli teica vecāki Marta un Konstantīns Veščuni, var tikai nojaust. Meitene augusi sešu bērnu ģimenē ar trīs māsām un diviem brāļiem. Vecāki vadīja saimniecību Lielupē, kurā bija ienācēji. Valijas meita Areta Jansone spriež, ka tēvs – pēc tautības lietuvietis, pārliecināts katolis un atturībnieks – par ziņu, ka Valija aizgājusi zaldātos, noteikti nav priecājies, taču diez vai tas bijis iemesls ilgstoši sliktām attiecībām. Lielākie vecāku kreņķi – kaimiņiem bijis par ko tenkot! Tolaiku sabiedrības “dīķītis” neesot neko daudz atšķīries no mūsdienām. Taču Valijai bijusi viena atbilde – ja rodas šaubas, pajautājiet komandierim. Viņš jauno kareivi, pulka vienīgo meiteni sargājis kā paša meitu.
Ienaidnieks sildās, mēs salstam – sasodīts!
Latvijas armijā Valija iestājās sešas dienas pēc septiņpadsmitās dzimšanas dienas – 1919. gada 9. oktobrī un militāro karjeru sāka ar kaujām pret bermontiešiem. Sākotnējais karavīra ietērps – brunči, cepure un viesnīcā “Varšava” sadabūts frencis, vēlāk to papildinājušas arī garās bikses un šinelis. Mati apvīti ap galvu un paslēpti zem cepures. Kareivim jāprot šaut, to viņai iemācījuši biedri un kā pirmo mērķi izvēlējušies rūķīti uz kioska jumta.
Vēlāk par savām kara gaitām bērniem viņa maz ko stāstījusi, meitai Aretai vairāk palikušas prātā atmiņas par pirmo kauju, kad Valija redzējusi ievainotos un sapratusi, ko nozīmē nāve. Pati 11. novembrī gandrīz nonākusi pretinieku gūstā kādā izlūkgājienā gar Zasulauka–Bolderājas dzelzceļu. Pēc astoņām dienām atspēlējusies – viena no pirmajām šķērsoja Lielupi pie Plāņu mājām, kur, par spīti vācu karaspēka pārsvaram, latviešu cīnītāji guvuši uzvaru, saņēmuši arī gūstekņus un ieročus. “Tā ziema bija ļoti auksta. Mana līnija gāja gar Lielupes malu, pretiniekam otrā pusē bija mājiņa, kuru pa nakti kurināja tā, ka dūmi grīstēm gāja. Sasodīta būšana, nodomāju – jūs tur sēdēsiet siltumā, bet mēs – aukstumā. Es pāri, un man visi pakaļ, šie nobijās un bija prom, bet mēs to māju ieņēmām. Un par to man iedeva Lāčplēša ordeni,” tik vienkārši savu varoņdarbu izstāsta Valija. Pēc Plāņu ieņemšanas viņu paaugstināja par 7. Siguldas kājnieku pulka dižkareivi. Armijas gaitas “skuķim” beidzās 25. decembrī – pēc Bermonta padzīšanas Latvijas armija jutusies tik stipra, ka no dienesta atvaļināti kareivji, kas jaunāki par 18 gadiem un vecāki par 35 gadiem. No karošanas atturēja arī iespēja nonākt dažādās ierakuma pusēs ar brāli Ādolfu, kurš kopā ar strēlniekiem bija nonācis Petrogradā. Valija atgriezās civilajā dzīvē, taču vecāko bērnu ģimene tā arī vairs neredzēja. Pēdējā ziņa no Krievijas bija kāda fotogrāfija, kurā viņš redzams, būvējot ceļus.
No ierakumiem atpakaļ dzīvē
Valijas civilās dzīves karjera veidojās veiksmīgi – pabeigusi ģimnāziju, studējusi Latvijas Universitātes Tieslietu zinātņu fakultātē un kļuvusi par advokāti, 1934. gadā kvalificējusies kā tiesību zinātņu kandidāte. Starp citu, naudu advokāta talāra iegādei viņai piešķīrusi Ordeņa dome.
Savus brīvības cīnītājus jaunā Latvijas valsts atbalstīja arī materiāli, piešķirot īpašumus. Valija saņēma jaunsaimniecību Ulbrokas muižā, taču 1929. gadā to pārdeva.
Advokatūrā viņa tā arī ne dienu nav nostrādājusi, darbavietas bija Rīgas pilsētas Īres valde un bāriņtiesa. Vadījusi arī Latvijas atvaļināto karavīru biedrības sporta sekcijas “Ērgļi” sieviešu nodaļu.
1936. gadā Valija apprecas ar inženieri Vilhelmu Jansonu – nācis no vācbaltu ģimenes, vīrs ar spožu prātu un vēlmi ieviest jaunākos tehnikas sasniegumus ne tikai paša saimniecībā, bet arī valstī. “Tēvs bija tehniski progresīvs, moderns cilvēks – ne velti viņš kā Pasta un telegrāfa departamenta vecākais mehāniķis par ieguldījumu tautsaimniecībā tika 1931. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni,” stāsta meita Areta. Brīvvalsts laikā Vilhelmam Jansonam ar citiem jaunajiem speciālistiem tika dots uzdevums izpētīt un arī atvest uz Latviju jaunākās Eiropas tehniskās zināšanas un vēsmas. Jau tolaik plānoja, ka valstij jāpāriet uz elektroenerģiju, kā viens no sadzīves tehnikas paraugiem tika demonstrēta moderna elektriskā plīts ar četriem riņķiem un cepeškrāsni.
