Divdesmit sestās pakāpes māsīca un lapiņa kokā 2
Ziedoņa tēvs Pēteris Skujiņš bija skroderis – stalts, švītīgs un izskatīgs; pieminēts Melānijas Vanagas grāmatā Dvēseļu pulcēšana. Dzimis, audzis, skolojies Valmieras apkaimes Lenčos (tur dzimuši visi viņa bērni, izņemot Ziedoni); sieva Anna (dz. Seske), nāk no Cēsu puses Startu muižas.
Interesants ir Pētera mātes Babas (iespējams, lokāla vārda Barba modifikācija) liktenis, proti, gan Pēteris, gan viņa divus gadus vecākā māsa Kristīne Babai piedzimst meitās, 25 – 27 gadu vecumā; reģistrējot jaundzimušos, aile ar tēva vārdu paliek tukša, un tikai nesen, pēc daudziem gadiem atrodas Pētera pase, kur kā tēvs minēts Dāvis (Dāvids). “Acīmredzot laika posmā, kamēr Baba no pušelnieces pārtapa dienestmeitā, bija kāds, kurš gādājis, lai šie bērni nāktu pasaulē, tikai statuss nav atļāvis precēties,” prāto Andris. Arī Babas tēvs Pēteris ar sievu Annu, tāpat kā viņa tēvs Jēkabs un māte Līze ir Lenču ļaudis.
Tādi paši vidzemnieki no Cēsu apriņķa ir arī Valda omītes Annas senči – tēvs Jēkabs Sesks, māte Mare Kriķe, Jēkaba vecāki Pēteris Seske (no Raunas) un Marija Seske. Savukārt caur Kriķiem Valda dēlam Andrim izdevies atrast vēl desmit zarus, un Skujiņi tikuši pie vairāk nekā trīsdesmit jauniem radiem. Iepazinies ar savu 26. pakāpes māsīcu, kura parādījusi milzīgu, sīki izzīmētu dzimtas koku, tikai Skujiņu atzariņš ieskicēts kā viena sīka lapiņa… Starp citu, Kriķi esot tie paši Griķi, tikai laikmetu griežos, ap 1780. gadu, acīmredzot krieviskās rakstības dēļ nomainījies burts; tālākās paaudzēs vienlīdz labi sadzīvo abi vārdi, bet senākās esot tikai Griķi.
Abu tēva senču zariem izdevies izsekot līdz apmēram 1750. gadam. Interesants kuriozs – nez kādu iemeslu dēļ viens no Kriķu senčiem tik ļoti bija uzmīļojis Sesku ģimeni, ka pat grasījies tiem norakstīt savas mājas un īpašumus, par ko savukārt sadumpojušies paša saimes ļaudis…
Pabaro senčus, un dzimta tev palīdzēs!
Te vietā Andra stāsts. 80. gadu beigās tēva draugi toreiz vēl puikam pastāstījuši par vēdām, un tas aizķēries. Abi vecāki bijuši veģetārieši, Andris sākumā dusmojies – kā tā, viņam fiziski jāstrādā, jārok grāvji, vajag spēku! –, bet nu jau padsmit gadu ne pats, ne sieva Egija, ne abi bērni – Gabija (21) un Danas (13) – neēd gaļu, un tas tikai palīdz dzīvot un veiksmīgi darboties savā ģimenes uzņēmumā (skaistumkopšanas jomā).
“Visam nāk līdzi vēdiskās zinātnes – astroloģija, numeroloģija, enerģijas pārvaldīšana,” stāsta Andris, uzsverot vēdiskās astroloģijas karšu īpašo nozīmi, lai cilvēks spētu sakārtot attiecības ar savu dzimtu, saprast, vai tā viņam palīdz, ceļ vai gremdē, atrast vājās vietas un ar atbilstošu rituālu palīdzību izlabot. “Pabaro savus senčus, pagodini savu dzimtu, dod viņai spēku, un pēc tam pats varēsi lūgt viņu palīdzību lietās, kur tā būs vajadzīga tev!” Svarīgi, lai ar dzimtas lietām darbotos tās vecākais vīrietis, ja viņš to nedara, tad nākamais, ja tādu nav – vecākā sieviete, un svarīgi, lai, vēršoties pie senčiem un tos uzrunājot, cilvēks zinātu viņu vārdus vismaz trīs paaudžu griezumā.
“Var jau tam neticēt un saukt par gļukiem, māņiem vai pesteļiem, bet, kad tava omīte atnāk ciemos un pastāsta, kā viņai iet, kad tu savām acīm redzi un izjūti pavērsienus, kas notiek tavā dzīvē, saproti – tas IR nopietni. Tieši tāpēc ir tik svarīgi atrast savu vietu kopējā dzimtas musturā, iekļauties, taču spēt saskatīt arī to, kas no dzimtas mantojuma nebūtu jāpārņem, tieši otrādi – pašam jākļūst par to pagrieziena punktu, kurā viss mainās, attīrās un pavēršas uz labu, lai nākamās paaudzes varētu tālāk iet gludu ceļu, bez grumbuļiem un akmeņiem.”
Klausoties Andra stāstījumā, aizdomājāmies – cik pašsaprotami un viedi ir šie vārdi, tikai nez kur šī cieņa pret senčiem mūsu sabiedrībā pazūd ikdienā? Valdis klusi piebilst – viņš no savas puses ikvienam iesakot izlasīt grāmatas par Harisonu, Lenonu un Kleptonu – kā ar sevi strādāt, sevi pārvarēt, atbrīvoties no atkarībām un palikt cilvēkam.
Mūzika, dejas un motocikli
Otrs Valda dēls Uldis ir motokrosists, savulaik izmalis puspasaules gan kā braucējs, gan mehāniķis; stiķēts un lāpīts tā, ka lidostā skeneris fonē, cauri ejot. Strādājis ar pasaules labākajiem braucējiem, tagad saimnieko Liepājas BJC Motokurzeme, kur kā mehāniķis māca bērniem un tētiem labot močus. Mājas pagalmā, kas Ulda ģimenei (sieva Agrita, bērni Betija (12) un Stefans (2; vārds dots par godu motokrosa čempionam Stefanam Evertam)) kopīga ar vecākiem, arvien gozējas seši septiņi dakterējami mocīši.
“Jaunie dzīvo pirmajā stāvā, mēs ar Dainu otrajā. Andris ir muižnieks, aizgāja pie sievas, viņiem ir muiža!” Valdis smejas. “Toties mums ar Dainu un Uldim ar Agritu ir dārzs un siltumnīca!”
Valda dzīvesbiedre Daina (jau 42 gadus viena vienīgā!) – profesionāla bibliogrāfe, beigusi LU, kopš dibināšanas dienas – Liepājas bibliotēkas Libris vadītāja.
Vēl kāda nianse, runājot par pārmantojamībām, – Austrālijā dzīvojošais Valda pusbrālis Andris Skujiņš bijis profesionāls dejotājs, piedalījies pat moderno deju čempionātos. Šo tradīciju ģimenē profesionāli turpina Andra bērni Gabija un Danas, hobija līmenī – arī Andris un viņa sieva Egija. Savukārt par jaunākā dēla vārdu Andrim ir tāds stāsts: “Katram burtam piemīt sava enerģija. Danas ir astroloģiski pārdomāti veidots vārds, lai vecāki spētu iedot šai dvēselītei visu, kas vajadzīgs.”
Vaicāti, vai mēdz mājās uzdziedāt, abi Skujiņi saskatās un saka – nē, to esot darījuši Dainas radi lielajos saietos. Iespējams, tāda sadzīviska gudrība un viedums – nedarīt to, ko negribas, bet darīt to, ko vajag; neteikt to, kas var palikt nepateikts, – arī ir īstais ceļš uz saprašanos? Valdis nosmej – īstais labas sadzīvošanas iemesls esot tas, ka viņš kā mūziķis savulaik daudz un ilgi bijis prom no mājām, abi ar sievu nav paspējuši viens otram apnikt un sastrīdēties, arī bērnus audzinājuši tāpat – Andris kā vecākais kopā ar tēvu uz koncertiem, jaunākais Uldis – mājās pie mammas.
Katram savs ceļš ejams
Ja ar Valdi sāk runāt par mūziku – par Liepājas neizskaidrojamo fenomenu Latvijas mūzikas dzīvē, par grupas Credo dzimšanas apstākļiem un motivāciju, kā un kāpēc tas bijis iespējams, par blices un tās dalībnieku likteņiem – o, tas ir grāmatas (Andra Alksne Credo) vērts stāsts!
Skaidrs ir viens – ja tu nedari to, kas tev jādara, tu nodari pāri sev un citiem.
Ja Valdim desmitajā klasē līdztekus futenei un basītim bija jāmācās ģitārspēle, lai kopā ar citiem ietu pie Jāņa Liepiņa uz ģitāristu pulciņu Vadugunī; ja Paplakas Berjozkā, dienestā esot, bija jācep bulciņas un piecas sešas stundas dienā jātrenē pirkstu veiklība; ja bija Senči un Linards Muciņš, Aivars Arums, Aivars Hermanis, Indulis Skerstons, Aina Poiša un Zigrīda Ķigele; ja bija Juris Pavītols, ja bija Liepājas mūzenes direktors Valdis Vikmanis, tātad – tam tā bija jābūt. Tas bija pamats, uz kura pēc gadiem piedzima Credo – grupa, kurai bija un joprojām ir sakāms savs vārds, pat ja puikas mazliet stāv maliņā un dara savas lietas – kurš biznesā, kurš mūzikā, kurš politikā.
“Viss notiek tā, kā tam jānotiek. Īstajā brīdī satiec īstos cilvēkus un paveic īstās lietas. Es nevaru sūdzēties. Esam profesionāli spēlējuši, arī ar grupu strādājām profesionāli – mums bija menedžeris, sociologs, psihologs un ikgadējas ārstu pārbaudes. Esam spēlējuši ļoti daudz koncertu, arī trīs lielos Paula autorkoncertus – 45, 50 un sevišķi 75 darba gadu koncertu ar simfonisko orķestri, kas ir gan ierakstīts ripā, gan uzņemts DVD. Par to milzīgs gandarījums, jo pēc tik daudz gadiem tas mums visiem bija liels pārbaudījums, tieši cilvēciski.
Profesionāli? Mēs jebkurā brīdī varētu sanākt kopā un saspēlēt, Paula lielkoncerts to parādīja, taču – vai vajag? Kad svinējām Credo 40. jubileju, sanācām kopā – Guntis, Raivis, Armands, Edgars, Jānis, Verners, Guntars, Tālis, es – un parādījām, ko katrs dara tagad, ar saviem kolēģiem. Beigās Maestro Raimonds Pauls pienāca pie klavierēm un mēs visi kopā nospēlējām vairākas reiz populārās dziesmas. Tas bija skaisti, taču nevajag par katru cenu censties atgūt pagājušo. Ne tāpēc, ka divreiz tajā pašā upē neiekāpt, bet tāpēc, ka katram savs ceļš ejams.”
Šajā ziņā Valdim liela pieredze – no 90. gadu biznesiem, kuros sākumā metušies arī Credo puiši, līdz Lexel Elektroprecēm, veidojot tirdzniecības tīklus Kurzemē; tad trīspadsmit gadu kā izpilddirektoram Liepājas domē un Kultūras pārvaldē, un nu viņš pārstāv liepājniekus un kurzemniekus 12. Saeimā.
“Varbūt tās lielās lietas izdodas tāpēc, ka arvien atminos – domā, ko runā, neprasi no otra to, ko nespēj izdarīt pats. Kaut ko panākt vari tikai ar savu personīgo paraugu un attieksmi.”
