“Bet bērni taču grib ēst!” 2
Skujiņu senākie senči dzīvojuši Vidzemes pusē – Cēsu un Valmieras apriņķī, Raunā, Lenču muižā –, un uz Kurzemi pārcēlušies salīdzinoši nesen.
Valda mamma Alise Jūlija, dzimusi Māzere, diplomēta pavāre, visu mūžu nostrādājusi šajā arodā. Kad Valdis sācis mācīties Liepājas 6. vidusskolā, mamma iekārtojusies tur darbā, un jauko pavārīti zinājusi visa skola. Viņas attieksmi pret darbu lieliski raksturo piemērs – viens no bijušās Liepājas tirdzniecības pārvaldes šefiem Arturs Vīdners reiz saticis Alisi ejam no veikala uz skolu ar četriem maizes ķieģelīšiem uz rokas. “Tu stiep uz skolu pārtiku?” “Aptrūkās. Bet bērni taču grib ēst!”
Tēvs Ziedonis Skujiņš bijis šefpavārs un zāles pārzinis smalkākajos Rīgas restorānos “Astorija”, “Metropole”, “Rīga”. Apkalpojis Ulmani, ticis pat pirmajā kinofilmā “Zvejnieka dēls” – vēsturiskajā butes un zuša dziesmas skatā viņu var atpazīt pēc bikškabatā iebāztas avīzes.
“Par kara laikiem mani vecāki gandrīz neko nestāstīja. Zinu, ka pirmais izsūtījumu vilnis tēti neskāra; pirms otrā viņu brīdināja – esot sarakstos; tēvs iestājās brīvprātīgajos ugunsdzēsējos un atmuka uz Liepāju. Dabūja dzēst Spīķerus. Iepazinās ar manu mammu, aizgāja uz Vaiņodi. Es gan piedzimu Liepājā,” stāsta Valdis un pasmīn – veclaiku skatījumā viņš esot bastards, piedzimis nelaulātiem vecākiem. Neilgi pirms skolas gaitu sākuma kristībās viņam pajautāts, kas gribot būt – Māzers vai Skujiņš. “Teicu – Skujiņš, un vecāki bija spiesti beidzot apprecēties!”
Valda tēvs bijis īpatnēja un noslēpumaina personība – Rīgas pašpuika; alcis pēc mākslas, vakarniekos pabeidzis Liepājas mākslas skolu pie gleznotāja Lauvas, apguvis daiļkrāsotāja arodu – izpaudies krāsojot un dekorējot dzīvokļus un restaurējot eņģelīšus Liepājas Trīsvienības katedrālē.
“Nevaru aizmirst savādu epizodi – tas varēja būt sešdesmito sākumā – visi kopā bijām aizbraukuši uz Rīgu apciemot tēva brāļus, ejam pa ielu, te kāds vīrs pienāk un tēvu uzrunā: “Sveiks, Ziedoni, tu uz brīvām kājām?” Gājām tālāk, bet tēvs kļuva tāds jocīgs, un jau tajā pašā vakarā braucām atpakaļ uz Liepāju. Tā arī neuzzināju, kas toreiz notika.”
Vecāku noslēpumainībai, iespējams, bijis dibināts pamats – labāk neko nestāstīt, lai dumpīgā atvase nejauši neizrunājas. It kā mātei nepietiktu raižu – sestajā klasē Valdi met laukā no krievu valodas stundām, vienpadsmitajā viņš divus ceturkšņus tās vienkārši neapmeklē. Kas zina, puiciskas lēkšanās vai principa pēc. Bija 1969. gads. Atestātā pie trijnieciņa tomēr ticis.
Skolas laiku Valdis Skujiņš atceras ar smaidu, jo, ticat vai ne, bet viņu ģimene “dzīvojusi komunismā”, proti, mammai kā skolas pavārei un tētim kā skolas saimniekam turpat piešķirts dzīvoklis (sētas pusē, kur tagad angļu valodas kabinets) – jumts virs galvas, silts, ūdens, brīvi pieejama sporta zāle, bet galvenais – visas atslēgas! Kas var būt labāks par naksnīgu pliņķīša (paslēpju) spēlēšanu tumšās skolas telpās kopā ar divdesmit pustrakajiem?! Bet brangākais joks – kādu dienu skolas direktors Imants Kurmiņš (tobrīd vēl fizkultūras skolotājs) sit pie loga: “Klau, vai nevari izlīdzēt, es šodien precos, bet brūtgāna brālis netiek…?”
