Pabaro senčus, un dzimta tev palīdzēs! Skujiņi to zina jau 11 paaudzēs 2
“Čičo, rādi nu, kas tev tur ir!” Valdis Skujiņš mudina vecāko dēlu Andri, kad vējainā dienā tiekamies Liepājas centra viesnīcas “Līva” restorānā, lai uzklausītu stāstu par vienpadsmit paaudzēm, kas aizsākušās tūkstoš septiņsimtajos… Šī ir vieda saruna – par senču godināšanu un vēlmju piepildījumu, par vēdām un latvisko dzīves gudrību, par aizrautību, kas liek pabeigt iesākto, un par uzticību savējiem. Bet aizsācies viss pavisam nejauši – Andris uzzinājis, ka vecopis laulājies Valmieras baznīcā…
Šurpu turpu vienpadsmit paaudzes
Mūziķi, grupas Credo dibinātāju un Liepājas kultūras ministru Valdi Skujiņu ar dzimtas pētīšanu aplipinājis dēls Andris; šobrīd no nejauši atrasta uzvārda portālā geni.com tā kļuvusi par atkarību – pašu veidotā dzimtas datubāze glabā vairāk nekā 700 detalizētu un mērķtiecīgi apkopotu ierakstu par 11 paaudzēm – gan bijušām, gan esošām, gan tām, kas turpināsies rīt. Meklējumu gaitā atklājusies arī negaidīta informācija – gan dzimtas atzari, kas sola tikšanos ar jauniem cilvēkiem, gan skaudrākas epizodes, piemēram, ziņa par to, ka Valda tēva pirmā sieva, kura pirms krietna laika emigrēja uz Austrāliju un šķita pazudusi, izrādās, nodzīvojusi līdz 99 gadiem un vēl 2015. gadā būtu bijusi sastopama savā pansionātā, un daudz varētu pastāstīt “par tiem laikiem”, ja vien… būtu zinājuši. “Tad taču jau bija brīvvalsts, mēs būtu varējuši uz to Austrāliju aizskriet!” sūrojas Valdis, piebilstot – ir rūgti, kad, sacenšoties ar laiku, meklēto cilvēku vairs neizdodas sastapt. Viņam būtu gribējies iepazīt savu pusbrāli Andri (Skujiņu), ar kuru kādu brīdi pat sarakstījies, taču radinieka dzīve aprāvusies 24 gadu vecumā traģiskā avārijā.
No otras puses, redzot, kā meklējumi vainagojas panākumiem un viens pēc otra “pieslēdzas” arvien jauni, tuvāki un tālāki radagabali, ir gandarījums un pamudinājums turpināt – rakties pa online radurakstu arhīviem, šturmēt baznīcu, dzimtsarakstu un Valsts arhīvu, šifrēt veco laiku skrīveru rokrakstus un rēķināt datumu starpības pēc vecā un jaunā kalendāra.
“Tad kādā brīdī sāk birt – pa desmit ziņām nedēļā, spēj tik analizēt, kurš mūsējais, kurš ne,” Andris smej. “18. – 19. gs. baznīcas grāmatās ir daudz vienādu vārdu – tad labi, ja cilvēkam doti divi vārdi, vismaz ir kur pieķerties.” Piņķeris esot ar vietvārdiem – ja Mare pārtop par Mariņu vai Mariju, Sesks – par Seski vai Seske, Griķis – par Kriķi vai Grikke, tad neviļus aizdomājies, cik un kādus vārdus un radurakstus aizvadīto gadsimtu gaitā sajaukuši un saputrojuši dažādu varu rakstveži un kur vēl pasaulē liktenis varētu būt aiznesis tuviniekus.
“Cik esam noskaidrojuši, mūsu dzimtas senie zari bijuši kupli – četri, pieci, seši, pat desmit bērni,” stāsta Valdis. Viņa tēvam bijuši divi brāļi un divas māsas, mātei – divas māsas, trīs brāļi un vēl pusbrālis. “Tikai mēs ar sievu vienīgie luteklīši. Žēl, ka no tēva dzimtas šajā paaudzē esam palikuši tikai mēs ar māsīcu Dzidru Ogrē, pārējie daudz jaunāki. Toties, cenšoties apzināt radus no manas omes Emīlijas puses, konstatējām, ka tuvinieku ir daudz – kad visi sanāca kopā, bija klusais ārprāts! Mums ir interesantas vecuma attiecības, jo kādā brīdī lielajos dzimtas zaros izveidojusies paaudžu nobīde. Tajā zarā vēl turpinās pētījumi.”
