Skujas skrubim, kalmes – pirts gariņam 0
Gleznotāja Gita Šmite jau daudzus gadus par savu iedvesmas vietu dēvē pirti. Tā ir iespēja ne tikai kā miesas tīrībai, bet arī garīgai izaugsmei.
Pēršanās Gitas ģimenē notiek brīvdienās, kad atbrauc uz laukiem. Sestdienā noteikti iekurina pirti. Taču ziemā tā nevar ātri iesilt, sienas vēl aukstas. Tad nu sestdienā izsildās, svētdienā turpina pirti kurināt un dienas vidū iet pērties.
Vaide atrodas jūras tuvumā, un tur ir visai pieticīga augu valsts. Toties ir daudz kadiķu. Gita savāc skujas, samaļ kafijas dzirnaviņās un pievieno sālim – iznāk labs skrubis. Savukārt kalmes izmanto pirts gariņam – sagriež zaļos zobenus, aplej ar karstu ūdeni un noliek pērtuvē. Kalmes viņa ir saaudzējusi dīķī, no maza kumšķīša tās krietni savairojušās.
Gita atzīst, ka iemācījusies citādi skatīties dabā. Ar tādu kā vērīgu sēņotāja vai drīzāk slototāja skatienu, sak, kas vēl slotām derīgs?
Agrāk viņa augus īpaši nepazina. “Domāju – kas tie par gariem neglītiem lakstiem aug uzkalniņā pagalma vidū. Biju pārsteigta, uzzinot, ka tās ir vībotnes un cik tās vērtīgas.” Vībotne atver garīgo telpu. Lakstiem ir nomierinoša darbība. Vībotņu pirtsslota mazina sāpes un aromatizē pirts gaisu. Slotiņas sien uzreiz pēc ziedēšanas, bet lai laksti vēl svaigi. Gita vībotnes lakstus liek arī skrubī – sagriež vai sakapā un sajauc ar sāli.
Visu sarunu ar Gitu Šmiti lasiet žurnāla 36,6 °C aprīļa numurā vai tā elektroniskajā versijā.
