Skubinās slaistus 0
Brenguļu pagasta zemniece Valentīna Roziņa nolēmusi, ka jāliek punkts slaistu un dīkdienības kultivēšanas politikai – ar viņas iniciatīvu nodibināta un pirms nedēļas reģistrēta bezpeļņas biedrība “Glābsim Latvijas laukus!”.
Biedrības, kurā bez Valentīnas ir vēl vairāki pagasta zemnieki, mērķis cēls: panākt, lai sociāli nelabvēlīgo, trūcīgo, daudzbērnu un cita statusa ģimenes, kas šobrīd dzīvo tikai no pabalstiem, sevi uztur paši ar savu darbu, respektīvi, ar to, ko izaudzē dārzā un kūtiņā.
“Izskatās, ka Eiropa nav diez ko ieinteresēta darba tikuma un čakluma atzīšanai. Pretējā gadījumā tiktu pārskatīti daudzo atbalsta fondu noteikumi un tiktu mudināts arī strādāt, nevis tikai staigāt uz pagastu pašvaldībām pēc kārtējā dāvinājuma,” Valentīna uzskata. “Situācija, īpaši laukos, manuprāt, ir ārkārtēja un nenormāla: vairāku cilvēku ģimene mēnesī dažādos pabalstos saņem pat 600 un vairāk latus, neieskaitot pārtikas pakas, labdarības virtuves pusdienas, lietoto apģērbu saiņus un vēl citādu palīdzību. Jau ir izaugusi vesela paaudze, kas nezina, kā dārzā izaug gurķis. Turklāt šī paaudze nekur negrib mācīties tālāk un negrib arī strādāt, jo pašvaldībā taču pabalstu dabū.”
Ar Beverīnas novada pašvaldības atbalstu un cerot arī uz citu pašvaldību atsaucību, uzņēmīgā zemniece vēlas uzrunāt pabalstu prasītājas ģimenes un aicināt cilvēkus pavasarī sākt pašiem apstrādāt un kopt savu zemi. Ja tiks izteikta vēlēšanās kopt arī govi vai nobarot ruksi, lopiņu piešķirs kā ziedojumu. Jau panākta vienošanās, ka Brenguļu pagastā vasarā taisīs darba nometni, kur katrai ģimenei tiks ierādīts dārzs, lai var izaudzēt visu ziemai nepieciešamo.
“Cilvēkus šādam solim vajag uzmundrināt, ar viņiem aprunāties,” spriež Valentīna. “Kamēr vēl nebija nodibināta biedrība, mēs jau pārliecinājāmies par dažu vēlmi pašiem kaut ko darīt. Sadarbojāmies ar vienu daudzbērnu ģimeni, kam tiešām nepietika naudas govs pirkšanai. Lopiņu uzdāvinājām, viņiem tagad ir savs piens, audzē arī sivēnu.
Pieļauju, ka būs arī pilnīgi bezcerīgi gadījumi. Taču mūsu biedrības iniciatīva ir pārliecināt arī valsti, ka šī ačgārnā pabalstu dalīšana bez kādas loģikas ir jāaptur. Lai valdošās institūcijas kādreiz paseko, kur tas pabalsts paliek. Tad redzēs, kādi mobilie telefoni, velosipēdi ir sapirkti. Vai tāda ir atbalsta būtība?”
Beverīnas novada domes priekšsēdētājs Māris Zvirbulis ar pašvaldības darbiniekiem, sociālo dienestu un Valentīnu ir pārrunājis šo ideju: “Tā noteikti ir atbalstāma. Praksē tas būtu tāds senais padomju laiku piemājas saimniecības princips. Ja īstenotos Valentīnas ideja, pietiktu ne vien ģimenes vajadzībām, bet kaut ko varētu pat pārdot un pelnīt. Tādēļ pašvaldībā jau domājam par kooperācijas lietām, jo mazai saimniecībai vienai pašai ir grūti ar realizāciju un tad mēs varētu palīdzēt.”
Jau tuvākajā laikā novada sociālā dienesta darbinieki plāno uzrunāt ģimenes, kas Valentīnas ideju uztver pozitīvi. Līdz ar to tās reizē būtu piemērs citām, darba tikumu ne sevišķi mīlošām.
Kā pierunāt kaut ko audzēt un ar savu darbu rūpēties par ģimenes azaida galdu tos, kuriem nekas neinteresē, priekšsēdētājs pagaidām neprognozē: “Ar sliņķiem tik ātri galā netiks. Ja mainītos valdības attieksme un pašvaldības uz vietām varētu lemt par pabalstu un citu atvieglojumu piešķiršanu, tad varbūt. Ja izvērstos tāda Valentīnas ideja un ja lauku iedzīvotājs spētu sevi nodrošināt, iedzīvinātos pašpietiekamības princips, no kā vieglāk un labāk būtu arī valstij kopumā. Diemžēl esam vieni un tādēļ cīnāmies kā spējam.”
Jāpiebilst, ka slaistus uz darba ceļa atgriezt jau dažās pašvaldībās ir centušies pirms vairākiem gadiem. Labā ideja izgāzās. Neraugoties uz to, ka par pagasta līdzekļiem tika apstrādāta zeme, izdzītas vagas, nopirktas dārzeņu sēklas un kartupeļi stādīšanai, gan Gaujienas, gan Vaives pagastā no tuvu simt pabalstus prasošām ģimenēm parādīt savu čaklumu neatsaucās pat desmit.
Priekuļu novada sociālā dienesta vadītāja Elita Rancāne domā, ka tik vienkārši nevar vērtēt – tas slinks un tikai pabalstu saņem:
“Cilvēki laukos ir ļoti depresīvi, viņi ir noguruši no nabadzības, viņi ir nelaimīgi, ka dzīve tā iegrozījusies. Šādos gadījumos, iedodot rokā lāpstu, risinājuma nebūs. Tāpat ir kaut kā iesakņojies uzskats, ka, lūk, visi tikai iet pēc pabalstiem un paši neko darīt negrib. Dara gan. Taču ar izaudzētu kartupeli vai gurķi bērnu uz skolu nepalaidīs, kartupeli kājās neuzaus un par mācību grāmatu neizmantos.”
Viņa piekrīt, ka V. Roziņas iniciatīva ir atbalstāma un vajadzīga, tomēr, pirms uzrunāt pabalstu prasītājas ģimenes, jākonsultējas pašvaldībā ar sociālo darbinieku. Priekuļos, piemēram, uz sava dārza veidošanu vai kāda lopiņa audzēšanu jau sen mudinot, bet cilvēki aizbildinoties, ka nav naudas barības iegādei, zemes mēslojamiem līdzekļiem, aršanas pakalpojumiem.
“Ja biedrība “Glābsim Latvijas laukus!” tiešām spēs piesaistīt tik dāsnus ziedotājus, kas būs ar mieru pat govis uzdāvināt vai vēl kā citādi palīdzēt, lai cilvēki ražo paši sev, tas būs brīnišķīgi. Ja tikai uzars pavasarī tīrumu, izdzīs vagas un cerēs, ka tur visi čakli strādās un izaudzēs sev ražu – par pozitīvu rezultātu šaubos. Priekuļos jau šis variants ir pārbaudīts. Kartupeļi tajās vagās aug vēl šobrīd…” teic E. Rancāne.
