Skrundas virsmežziņa Salinska ģimenes traģēdija 1941. gada 25. jūnijā 0
Latvijas 20. gadsimta vēsturē joprojām netrūkst kopš padomju laikiem neizpētītu notikumu un neskaidru jautājumu. Tādējādi rodas dažādi mīti. Viens no tiem vēsta par ”vācu diversantu” un ”piektās kolonnas” apkarošanu Otrā pasaules kara sākumā laikā no 1941. gada 22. jūnija līdz jūlija sākumam.
Līdzšinējā historiogrāfijā ”vienprātīgi” dominēja viedoklis, ka Latvijā kara sākumā ”iefiltrējās jaunas” vai ”aktivizējās jau esošas” dažāda lieluma diversantu grupas, kuru mērķis, protams, bijis paātrināt vācu karaspēka ienākšanu Latvijas teritorijā. Šie apgalvojumi kalpoja par attaisnojumu ne tikai sarkanās armijas daļu haotiskajai bēgšanai un zaudējumiem, bet arī karavīru un civiliedzīvotāju nogalināšanai. Pēdējais joprojām ir maz pētīts, un vēl pēc 70 gadiem nav zināmi daudzu kara sākumā bez vēsts pazudušu vai bojā gājušu cilvēku likteņi. Šis raksts ir veltīts traģiskam notikumam Skrundā 1941. gada 25. jūnijā. Pirms 71 gada tur gāja bojā divi cilvēki – Rīgas kājnieku karaskolas 2. bataljona 8. rotas komandieris kapteinis Aleksandrs Zelmenis (1901 – 1941) un Skrundas virsmežziņa sieva Emmija Salinska (1900 – 1941). Vienlaikus notika arī apšaude, tika nodedzināta virsmežniecības ēka un arestēti ap 20 brīvprātīgo Skrundas ugunsdzēsēju.
Kursanti Skrundā
Padomju periodā Skrundā notikušo attēloja kā cīņu ar ”vācu diversantiem” un tāda pati interpretācija pārceļoja arī uz grāmatām, kas rakstītas jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Īsumā padomju versija bija tāda: virsmežziņa mājā noslēpusies vācu diversantu grupa, un Salinska ne tikai sniedza tai atbalstu, bet pašrocīgi nogalināja kapteini Zelmeni. Pēc tam Salinska gāja bojā apšaudē ar Rīgas kājnieku karaskolas kursantiem, bet diversanti sadega virsmežniecības mājā, jo atteicās nākt ārā. Īpaši tika uzsvērta Salinskas tautība. Viņa bija vācbaltiete, tādēļ – neapšaubāmi nacistu atbalstītāja. LR Ģenerālprokuratūras totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļas prokurores Ilzes Gailītes veiktās izmeklēšanas, kā arī vēsturiskās izpētes rezultātā iegūtie fakti gan likuši par iepriekšminēto versiju šaubīties.
Notikumi aizsākās 1941. gada 24. jūnijā, kad Rīgas kājnieku karaskola saņēma padomju 27. armijas kara padomes komandiera ģenerāļa Nikolaja Berzarina pavēli: ierasties Liepājas apkārtnē, lai izdzītu vāciešus no pilsētas austrumu daļas un atjaunotu sarkanās armijas 67. strēlnieku divīzijas sākotnējās pozīcijas. Saistībā ar to visi kursanti, kā arī komandieri, iekrāvuši kravas mašīnās bruņojumu, munīciju un nelielus pārtikas krājumus, devās ceļā. Kolonnu veidoja aptuveni 80 kravas auto, un tajos izvietojās gandrīz 1000 cilvēku. Jāpiebilst, ka runa ir par 1940. gada rudenī izveidoto Rīgas kājnieku karaskolu, kas bija pakļauta Baltijas Īpašajam kara apgabalam (PribOVO). Tajā mācījās gan bijušie Latvijas pilsoņi, gan kursanti no Padomju Savienības. Rīgas kājnieku karaskolu izveidoja uz likvidētās Latvijas Karaskolas materiālās bāzes, lai sagatavotu komandierus 24. teritoriālajam strēlnieku korpusam. Daļa mācību spēku un komandieru bija agrākie Latvijas armijas virsnieki un Karaskolas pasniedzēji.
Skrundu kursanti sasniedza 25. jūnija rītā. Pilsētas centrā iekārtojās karaskolas priekšnieks pulkvedis Vladimirs Čistovs un daļa komandieru, bet kursanti sadalījās grupās, lai patrulētu pilsētā un tās apkārtnē. Vienlaikus Skrundas stacijā ienāca bruņuvilciens ar papildspēkiem. Iedzīvotāju reakcija, vērojot karaspēka ierašanos, bija piesardzīga. Kursantiem tika uzdoti jautājumi, vai gaidāma šaušana un ko tādā gadījumā darīt.
Skrundas pils parkā brīvprātīgie ugunsdzēsēji jau kopš 22. jūnija apsargāja tur novietoto tehniku: autobusu, motorizēto ūdens tvertni un citas ekipējuma sastāvdaļas, kuras izveda no pilsētas centrā esošā ugunsdzēsēju depo, lai pasargātu pilsētu bombardēšanas gadījumā.
Sargu vidū bija arī Skrundas virsmežzinis Bruno Salinskis (1892 – 1961). Viņš dzīvoja un strādāja Skrundā aptuveni kopš 1936. gada. Salinskis pēc tautības bija polis un Latvijā dzīvoja no 1915. gada. Emmija Salinska (dzimusi Ševica), kā jau minēts, bija Latvijā dzimusi vāciete. Ģimenē auga trīs dēli: Volfmārs, Fredis un Romāns.
Salinskas traģēdija
Kājnieku karaskola uzturējās pilsētā vairākas stundas. Pēc tam kursanti saņēma pavēli kāpt mašīnās un turpināt ceļu. Apmēram pēc puskilometra kolonna apstājās Skrundas nomalē, un kapteinis Zelmenis, kurš brauca pirmajā automašīnā, izkāpa, lai dotu norādījumus vadu komandieriem. Šajā brīdī viņš stāvēja ar muguru pret Skrundas virsmežniecības ēku. Atskanēja šāviens, un kapteinis uz ceļa tika nošauts. Kursanti, to redzot, apjuka. Tas bija pirmais letālais zaudējums viņu vidū kopš kara sākuma. Pēc brīža vairāki kursanti pamanīja virsmežniecības mājas tuvumā sievieti. Kursants Kurmeļevs atklāja uguni no ložmetēja, kas atradās uz kravas auto kabīnes jumta, taču netrāpīja. Citi kursanti skrēja sievietei pakaļ un noķēra viņu mājas pagalmā. Tā bija Skrundas virsmežziņa sieva Emmija Salinska.
Šajā brīdī atkal atskanēja šauteņu un ložmetēju šāvieni. Kursantiem šķita, ka uguns tiek raidīta no virsmežniecības. Salinska mēģināja paskaidrot, ka redzējusi kādu cilvēku, un rādīja ar rokām virzienu, kur viņš aizskrējis. Kursanti viņā neklausījās, jo nešaubījās, ka notvēruši Zelmeņa slepkavu. Padomju militārajā mācību iestādē pavadītais gads un kara sākumā masveidā izplatītā diversantu un spiegu mānija darīja savu – nevienam pat neienāca prātā pārbaudīt, vai sievietei ir ierocis, kā arī pārmeklēt apkārtni, nerunājot nemaz par iztaujāšanu. Taču tas vēl nebija viss. Pie Salinskas, kuru turēja vairāki kursanti, pienāca vada komandieris leitnants Anatolijs Baleišis un ar savu naganu nošāva viņu tiešā tēmējumā. Pēc tam nogalinātās sievietes ķermeni saniknotie kursanti sadurstīja durkļiem…
Iespējams, ja viņi pārmeklētu apkārtni, atrastu potenciālo vainīgo. Tas varēja būt vietējais iedzīvotājs un bijušais aizsargs Krišs Paškevičs. Par to liecina aculiecinieku stāstītais – neilgi pirms liktenīgā šāviena viņš sarunājās ar ugunsdzēsējiem, bet aizejot teica, ka ”dosies medībās”. Nešķiet loģiski, ka cilvēks kara laikā ietu mežā šaudīties, zinot, ka apkārtnē izvietojies karaspēks. Paškevičam varēja būt savi rēķini ar padomju varu, un brīdis šķita piemērots, lai tos nokārtotu.
Pēc Salinskas nogalināšanas turpinājās virsmežniecības mājas apšaudīšana. Kursanti bija pārliecināti, ka tās bēniņos atrodas ”vācu diversanti”. Kursants Peisahs Gordins mēģināja iemest augšējā stāva logā rokas granātu, taču tā atsitās pret loga rāmi un eksplodēja viņam uz galvas. Ievainotais Gor-dins zaudēja samaņu. Mājā iekļuva Igors Briežkalns un Ivans Babahins, kuri mēģināja izsist aizslēgtās bēniņu durvis, taču tas neizdevās. Leitnants Baleišis pavēlēja aizdedzināt māju ar visiem ”diversantiem”. Abi kursanti to arī izdarīja. Pēc tam viņi pārbaudīja mājai līdzās esošo pagrabu un atrada tur ierīkotas vairākas guļasvietas. Kursanti bija pārliecināti, ka atraduši ”diversantu” bunkuru. Patiesībā guļasvietas kara sākumā pagrabā ierīkoja Salinska savai, kā arī Skrundas ārsta Kalniņa ģimenei gadījumam, ja sāktos aviācijas uzlidojumi vai draudētu citas briesmas. Šis fakts minēts vietējo iedzīvotāju atmiņās.
Liktenīgais haoss
Kad sākās apšaude, Skrundas ugunsdzēsēji parkā mēģināja paslēpties, taču viņus pamanīja un sagūstīja daļa kursantu, uzskatot par ”vāciešu atbalstītājiem”. Gūstekņu vidū bija arī pusaudži, to skaitā Fredis Salinskis, kas uzturējās parkā kopā ar pieaugušajiem. Pēc gūstekņu pārmeklēšanas vecākais poļitruks pavēlēja viņus nogādāt Skrundas centrā pie karaskolas priekšnieka Čistova. Tas, jau zinot par Zelmeņa bojāeju, ieraudzījis sagūstītos ugunsdzēsējus, pavēlēja viņus aizvest uz mežu un nošaut. Kursanti pavēlēja Skrundas šoferim Gardangam atvest ugunsdzēsēju autobusu, taču viņš rīkojās viltīgi – atbrauca ar ūdens tvertni, kas nederēja cilvēku pārvadāšanai. Konvojētāji apjuka, un brīdi izmantoja drēbnieks Ernests Tonēns, kurš iesaucās, ka Skrundai strauji tuvojoties vācieši. Kursanti pameta gūstekņus un steidzās pie automašīnām, kas pamazām sāka kustēties Aizputes virzienā. Jauna traģēdija, par laimi, bija novērsta. Jāpiebilst, ka vairāki gūstekņi, to skaitā Bruno Salinskis, Skrundā bija atdalīti no pārējiem un ieslodzīti milicijas telpās. Viņus atbrīvoja tikai nākamajā dienā, kad no pilsētas aizbēga miliči un padomju aktīvisti.
Atstājuši aiz sevis Skrundā postažu, karaskolas kursanti nešaubījās, ka cīnījušies ar ”vācu diversantiem” un to ”atbalstītājiem”. Par to, ka notikusi traģiska kļūda, neviens neaizdomājās arī tad, kad kļuva skaidrs, ka vienīgais apšaudē cietušais ir kontuzētais Gordins. Vai reāls pretinieks tiešām ne reizi netrāpītu? Kursantu atmiņu pierakstu analīze liecina, ka vairākas viņu grupas atradās dažādās virsmežniecības mājas pusēs. Izdzirdot šāvienus ”it kā” no mājas, pret to atklāja uguni no visām pusēm, jo uzskatīja, ka šauj ”diversanti”. Patiesībā tie bija pašu biedri, kas apšaudīja māju no citas puses… Arī nodegušās ēkas krāsmatās vēlāk neatrada ne ieročus, ne bojāgājušos, kas norāda, ka neviens ”diversants” tajā nesadega.
Skrundas notikumos iesaistīto cilvēku likteņi bija dažādi. Daudzi karaskolas kursanti un komandieri no kara neatgriezās. Jelgavas bombardēšanas laikā 1944. gada vasarā bez vēsts pazuda Volfs Salinskis, bet karadienestā iesauktais Fredis pēdējo reizi redzēts 1945. gadā Drēzdenē. Bruno Salinskis ar otro sievu Mariju un jaunāko dēlu Romānu devās bēgļu gaitās un turpmāko dzīvi pavadīja netālu no Vroclavas. Ģimenē piedzima vēl divi bērni: Ivars Stefans un Daina Jadviga. Viņi dzīvo Polijā, taču uztur saikni ar Latvijā esošajiem radiem un nav aizmirsuši bērnībā iemācīto latviešu valodu. Diemžēl pēckara gados Emmijas Salinskas vārds minēts tikai negatīvā nozīmē saistībā ar kapteiņa Zelmeņa bojāeju un tai sekojošo apšaudi. Taču Salinska bija upuris notikušajā traģēdijā, nevis vainīgā. Diemžēl vajadzēja paiet 70 gadiem, lai to beidzot noskaidrotu un pateiktu.
