Grib uz Saldu, nevis Kuldīgu. Juris Pūce tiekas ar iedzīvotājiem Skrundā 2
Šonedēļ vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce tikās ar Skrundas novada iedzīvotājiem, lai diskutētu par gaidāmo pašvaldību reformu. Pašvaldību reforma paredz apvienotā Kuldīgas novada izveidi bijušā rajona teritorijā, apvienojot Alsungas, Kuldīgas un Skrundas novadus. Kuldīgas apvienotais novads būtu devītais lielākais, bet iedzīvotāju skaita ziņā ar 28,6 tūkstošiem – 22. lielākais.
Pa kuru ceļu uz novada centru?
Ministra tikšanās ar Skrundas iedzīvotājiem izvērtās gana emocionāla, jo daļa no sanākušajiem skrundeniekiem izteica skaļi savu galveno iebildi pret pašvaldību reformu, proti, viņi vēlētos novada apvienošanos ar Saldus novadu, ne Kuldīgas, kā iecerējusi ministrija.
“Kāpēc mūsu novadu nevar pievienot pie Saldus, ja pēc pakalpojumiem mēs visi braucam uz turieni, nevis uz Kuldīgu?
Ja salīdzina Kuldīgu un Saldu, tad ar Saldu mūs savieno autobusa reisi 15 reizes dienā, uz Kuldīgu – tikai četrreiz, turklāt ar lielām atstarpēm.
Ja vajag nokļūt uz Kuldīgas poliklīniku, tad no rīta var aizbraukt un tikai vakarā tikt mājās. Kuldīgas slimnīca atrodas ārpus pilsētas, uz to jāiet pusstunda. Slimam cilvēkam vajag ņemt taksometru, lai uz to nokļūtu, bet mēs to nevaram atļauties. Tātad Kuldīgas novads man nesniedz šo labo pakalpojumu,” strikti par pievienošanos Saldum iestājās viena no atnākušajām skrundeniecēm.
Ministrs atzina, ka Saldu un Skrundu vieno valsts nozīmes šoseja un tas ir faktors, kas stimulē kopīgo dzīvi. Diemžēl uz Kuldīgu no Skrundas tik laba ceļa pagaidām nav, kaut gan satiksmes ministrs novada vadītājai solījis, ka nākamgad šis ceļa posms tikšot uzlabots.
Tomēr tieši Kuldīgā ir viena no nedaudzajām Latvijas Neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnīcām, kas varētu būt noderīga ikvienam.
“Veselības pakalpojumu pieejamība ir valsts, nevis pašvaldību atbildība un valsts nosaka, cik un kurā iestādē ir pieejami izmeklējumi, nosaka kvotas vai ārstu apmaksātās stundas. Došanās uz dažādām veselības aprūpes iestādēm pārsvarā noteiks valsts piešķirto kvotu lielums,” situāciju ar veselības aprūpes saņemšanas vietām komentēja ministrs.
Vienlaikus ministrs ieklausījās iedzīvotāju argumentos un solīja viņu ierosinājumu ministrijā izvērtēt un sagatavot vērtējumu, kā novads izskatītos abos variantos, salīdzinot iedzīvotāju paradumus. Šo izvērtējumu ministrs iesniegs Saeimai, kur šobrīd nonācis novadu reformas projekts, lai, lemjot par galīgo reformas īstenošanas modeli, šī informācija deputātiem būtu pieejama un izvērtējama.
Vai visur būs vienāds apkures tarifs?
Tā kā nupat sākusies arī apkures sezona, iedzīvotājus interesēja ļoti praktisks jautājums – kā jaunajā novadā tiks rēķinātas izmaksas par komunālajiem pakalpojumiem? Vai siltuma tarifi, kuri šobrīd pašvaldībām ir ļoti atšķirīgi, tiks izlīdzināti un būs vienādi?
Piemēram, siltuma tarifi trīs blakus esošajos novados ir ļoti atšķirīgi – Skrundā tie ir 69,37 eiro, Kuldīgā – 49,80, Saldū – 56,86 eiro par vienu megavatstundu. Bet ko sola nākotne?
Ministrs atzina, ka kopā ar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju šis jautājums ir skatīts un analizēts. Siltumenerģijas jomā šobrīd ir noteikts, ka gadījumos, kad pakalpojumu sniedz viens uzņēmums, ir jāparedz arī viens tarifs. Savukārt ūdens apgādes jomā ir noteikts, ka var izveidot zonas un pēc kritērijiem noteikt tarifus atbilstoši reālajām izmaksām. Latvijā šos jautājumus neregulē valdība, bet gan neatkarīga institūcija – Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija.
Ja tiks izveidots vienots Kuldīgas novads un izveidots vienots siltumapgādes uzņēmums, tad tam būs jānosaka arī vienots tarifs. Ūdens apgādē jaunizveidotajā novadā gan varētu būt atšķirīgi tarifi.
Ministrs Juris Pūce: “Nosakot siltumenerģijas tarifus, 80% no izmaksām veido kurināmā veids. Pārējais – veiktie ieguldījumi, to izmaksas, izbūvētas jaunas sistēmas – palielina tarifa izmaiņas.
Bet es neticu, ka vienā novadā varētu palikt vairāki siltumapgādes uzņēmumi, jo tas nav ekonomiski pamatoti.
Ir Latvijā daži šādi gadījumi, piemēram, vienā no pašvaldībām, kurā pa vidu ir Daugava.”
Kāpēc braukt, ja var nebraukt!?
Aprēķini rāda, ka šobrīd administratīvās izmaksas Skrundas novadā ir lielākas nekā Kuldīgas. Izvērtējot dažādās izmaksas, radās jautājums, vai pēc apvienošanās lielākas izmaksas nebūs iedzīvotajiem, kuriem uz novada centru būs jābrauc pa sliktu ceļu un tad vairāk naudas tērēsies nevis no budžeta, bet gan no iedzīvotāju kabatas.
Uz šo gan ministram bija strikta atbilde:
“Es uzskatītu par lielāko šīs reformas neveiksmi, ja iedzīvotājiem pēc pašvaldības pakalpojumiem būtu kaut kur jābrauc.
Arī šobrīd likums nosaka, ka pašvaldībām jānodrošina pakalpojumu pieejamība visā tās teritorijā, jādarbojas pagasta pārvaldēm un jānodrošina iespēja cilvēkiem saņemt nepieciešamos pakalpojumus. Protams, var gadīties, ka ir sarežģīti gadījumi un vajadzēs specifisku konsultāciju, tad būs jādodas uz centru. Nebūs tā, ka katrai mājai pretim būs uzcelts peldbaseins, lai viņam nebūtu nekādu apgrūtinājumu uz to nokļūt. Tā nebūs, jo ir efektivitātes robežas – vai tā būtu skola, sociālo pakalpojumu infrastruktūra vai kas cits. Sociālā darba reforma, kas šobrīd vienlaikus notiek, maina pieeju, jo mērķis ir pāriet no tā, ka cilvēks dodas uz sociālo dienestu pēc pakalpojuma, uz to, lai sociālais dienests dotos pie cilvēka.”
Kāpēc esam pesimisti?
Viens no klātesošajiem arī apšaubīja, vai šī reforma risinās vissāpīgāko jautājumu – cilvēku aizbraukšanu un darbavietu neesamību laukos?
Neizpratni raisot arī reformas plānotāju pesimisms, kas prognozē lielu iedzīvotāju skaita samazināšanos visā Latvijā.
Tas radot sajūtu, ka reforma ir tikai administratīva robežu pārbīdīšana.
Ministrs uzsvēra, ka viņš, kopā ar kolēģiem sagatavojot reformu, uz dzīvi un procesiem cenšas raudzīties ar atvērtām, nevis aizvērtām acīm. Proti, skatīt lietas reāli. Un realitātē šobrīd Latvijā ir izveidojusies situācija, ka potenciālo bērnu māmiņu ir divas reizes mazāk nekā deviņdesmito gadu sākumā.
“Pat, ja šodien Latvijas laukos notiktu demogrāfiskais brīnums un katru reizi sievietēm piedzimtu dvīņi, pat tad Latvijai vajadzētu 30 gadus, lai stabilizētu iedzīvotāju skaitu. Bet tādi brīnumi nenotiek. Mums ir grūti šo patiesību pieņemt. Bet ir lietas, ko mēs varam mainīt, un lietas, ko nevaram. T
ātad mums ir jārēķinās, ka Latvijā un arī lauku teritorijās iedzīvotāju skaits turpinās samazināties. Tāpēc reforma nepieciešama.
Turklāt mainās arī cilvēku nodarbinātības struktūra, jo laukos tradicionālajos darbos vairs nestrādā tik daudz darbinieku kā agrāk. Kūdras raktuvēs agrāk strādāja ļoti daudz cilvēku, tagad to var izdarīt divi traktori,” skaidroja ministrs.
Viens no klātesošajiem arī bija norūpējies par pašvaldību budžetiem nākamajā gadā, valdība daudz kam naudu esot atņēmusi, ne piešķīrusi. Tam nu nekādi nepiekrita Juris Pūce, jau detalizētāk paskaidrojot budžeta sastādīšanu.
Pēc viņa teiktā, Latvijas pašvaldību budžeti, salīdzinot ar šo gadu, nākamgad pieaugs par 3,9 procentiem.
Latvijā nebūšot pašvaldības, kurām budžets nepieaugs. “Jā, tiek pārdalīti nodokļu ieņēmumi valsts un pašvaldību starpā, bet tā rezultātā visām pašvaldībām budžeta ienākumi pieaugs,” mierināja ministrs.
Visbeidzot viens no skrundeniekiem bija noraizējies par pēctecību, veidojot un realizējot reformu, jo, viņaprāt, valdība jau tagad “karājas mata galā”. Juris Pūce gan norādīja, ka valdība ir stabila un aktīvi strādā uz priekšu. Viņš atzina, ka piecu partiju vadībā darbs nav ļoti viegls, tāpēc šad un tad valdībā nonāk līdz asākai vārdu pārmaiņai.
“Labāk kādreiz publiski pakasīties, bet kopā strādāt un atrast risinājumu. Es ticu valdības iespējai nostrādāt visu šīs Saeimas sasaukuma laiku,” teica Pūce.
“Kad iepriekšējā reizē ministrs Zalāns no valdības atnesa likumprojektu, tur nebija 118 novadi. Jo 48 novadi tapa pēdējā brīža kompromisā Saeimas ietvaros. Man ir sajūta, ka šajā Saeimā tā nebūs. Vai šis rezultāts tiks turpināts arī pēc četriem gadiem? Mana atbilde – tas ir jūsu rokās.”
