“Skroderdienas” četru olekšu distancē 0
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nacionālais teātris gandrīz sešdesmit procentus budžeta nopelna ar biļetēm, bet ārkārtas situācijas dēļ nu jau trīs mēnešus bijis slēgts. Kāda situācija šobrīd ir Nacionālajā teātrī, kas ir “Baltais kubs”, un kādi scenāriji rudenim? Par to – saruna ar Nacionālā teātra direktoru Jāni Vimbu.
Kāda ir situācija Nacionālajā teātrī pēc trim ārkārtas situācijas mēnešiem?
J. Vimba: Diezgan bēdīga. Negūto ienākumu ir vairāk nekā miljons eiro, neskaitot parādu par iztirgotajām biļetēm uz izrādēm, kuras tā arī nav nospēlētas. Krīzes pirmajā mēnesī domājām, ka visas nenospēlētās izrādes vēlāk rudenī nospēlēsim, bet šobrīd diemžēl saprotam, ka lielāko daļu no pārdotajām un līdz šim neizrādītajām izrādēm nospēlēt nevarēsim. Ieskaitot jau pirms krīzes uz jūniju pārdoto, arī biļetes uz “Skroderdienām”, parāds ir tik nenormāli liels – apmēram divsimt izrāžu –, ka mums jāpieņem ļoti komplicēti lēmumi. Visticamāk, vienu parāda izrāžu daļu nospēlēsim, bet būs tādas, par kurām atdosim naudu. Katrā gadījumā mums priekšā milzīgas loģistikas problēmas.
Vai šobrīd mēģināt “sarūtot” zāli kā šaha galdiņu, zīmējot iespējamos skatītāju izvietošanas modeļus, kas izriet no distancēšanās ierobežojumiem?
To patlaban mēģinām izrēķināt. Lielākā problēma saistās ar noteikto divu metru distancēšanos. Ar tādiem šodienas nosacījumiem zālē varētu izsēdināt 240 līdz 280 cilvēkus. Tas nozīmē, ka izrādi, uz kuru pārdotas, piemēram, 650 biļetes, jāspēlē divus vai pat trīs vakarus, kas ir neiespējami, jo tad 200 nenospēlētās izrādes pārvērstos par 400 vai pat 600 pārceltām izrādēm. Diemžēl šobrīd no epidemiologiem dzirdēts, ka tieši šī divu metru distancēšanās būs pēdējais ierobežojums, ko atcels. Tas teātrim ir visbēdīgākais. Ja nebūtu divu metru ierobežojuma, mēs pirmajās piecās Lielās zāles rindās varētu sasēdināt simt cilvēkus un spēlēt mazās zāles izrādes. Taču, ņemot vērā pašreizējos ierobežojumus, šie simt iekštelpās atļautie cilvēki būtu izsēdināmi pa visu zāli, un no pēdējās rindas parterī skatīties mazās zāles izrādi ir ļoti savādi… Bet spēlēt Lielās zāles izrādi simt cilvēkiem ir ekonomiski pilnīgi nepamatoti. Tas būtu galīgi nerentabli, jo, atverot teātri, ir jāiedarbina visa milzu mašinērija. Spēlēt simt cilvēkiem Lielās zāles izrādi būtu pilnīga labdarība, bet arī tai ir sava cena.
Kultūras ministrs Nauris Puntulis ir panācis vienošanos par kopumā 32 miljonu eiro atbalstu nozarei, šobrīd no tiem piešķirti 10,6 miljoni.
Aizvadītajā nedēļā valsts kapitālsabiedrības, tajā skaitā lielie teātri, saņēma naudu algu kompensācijām. (5,9 miljonus eiro nolemts sadalīt starp Kultūras ministrijas kapitālsabiedrībām, lai segtu darbinieku algas no 13. marta līdz 1. oktobrim. – Red.) Taču tik un tā vienai daļai teātra darbinieku samazinājām algas, viena daļa aizgāja pensijā. Tas bija vesels risinājumu komplekss, un skatījāmies, lai neviens cilvēks nepaliktu bez iztikas līdzekļiem.
Un es nesaprotu tos žurnālistus, kas, nepārbaudot faktus, raksta, ka no teātra atlaisti aktieri Jānis Skanis un Uldis Dumpis.
Tā nav patiesība! Uldis Dumpis jau gadu spēlē kā ārštata aktieris, un tā bija viņa paša izšķiršanās, veselības dēļ aktieris vēlējās samazināt slodzi teātrī. Jānis Skanis ir aizgājis pensijā, taču tāpat turpina spēlēt kā ārštata aktieris.
Taču teātrī ir pensijas vecumu sasnieguši štata mākslinieki.
Jā, ir, bet, runājot par Jāni Skani, tas nebija vienas dienas lēmums, ar viņu par šādu risinājumu runājām jau divus gadus. Ar diviem jaunajiem aktieriem – Jurģi Spulenieku un Ilvu Centeri – nepagarinājām līgumu, taču viņi arī turpina spēlēt kā ārštata aktieri.
Darba līguma nepagarināšana, atlaišana – tās ir juridiskas nianses, taču rezultāts viens un tas pats – mākslinieks saņem atlīdzību tikai par nospēlētām izrādēm, viņam nav algas, un viņš ir sociāli neaizsargātāks.
Jā, tiesa, un minētie lēmumi nenācās viegli. Ja finansiālā aina teātrī uzlabosies, runāsim par citu scenāriju. Taču situācija ir mainījusies ne tikai trim tikko minētajiem skatuves māksliniekiem, bet vēl četrdesmit citiem teātra darbiniekiem, kuriem beigušies darba līgumi. Tie ir kasieri, garderobisti, apkopēji, biļešu kontrolieri…
Un tomēr izklausās dīvaini – kultūrai piešķirts valsts atbalsts, bet cienījami skatuves mākslinieki, kā Voldemārs Šoriņš, Ģirts Jakovļevs, Lāsma Kugrēna, ar 1. augustu būšot bezalgas atvaļinājumā…
Laikus esam cilvēkus brīdinājuši – ja šī finansiālā situācija ieilgs, teātrim būs jālūdz vairākiem māksliniekiem iet bezalgas atvaļinājumā. Centāmies situāciju risināt tā, lai bez ienākumiem nepaliek cilvēki, kuriem atlīdzība teātrī ir vienīgais ienākumu avots. Patlaban parādījušās cerības, ka varbūt bezalgas atvaļinājumus nevajadzēs izmantot. Šobrīd nav tā, ka teātris būtu gluži dīkstāvē, spēlējam e-teātri, ierakstām grāmatas, tūlīt sāksim strādāt pie jaunas dzīvā teātra izrādes.
Kā teātris nonāca pie interneta spēles laukuma “Baltais kubs”?
Tas sākās kā galēja izmisuma solis, nevēlējāmies zaudēt saiti ar skatītāju un sākām meklēt jaunas mākslas formas. Tajā brīdī, kad aizsākām e-teātri, bija piecu cilvēku ierobežojums, un nonācām pie filmētas, viena režisora pieskatītas viena aktiera izrādes. Pamazām radās ideja par universālu telpu, ko papildina videoprojekcijas vai virtuālā realitāte. Tā Nacionālajā teātrī uz lielās skatuves uzbūvējām baltu telpu, no kā arī radās nosaukums “Baltais kubs”, kuru papildina vai nu videoprojekcijas, vai virtuālā realitāte, kuru uzliekam pēcapstrādē. Pirmā ideja šajā spēles laukumā piedzima aktierim Kasparam Zvīgulim un režisorei Inārai Sluckai – pēc Duglasa Koplenda 1991. gadā sarakstītā romāna motīviem iestudēt “X paaudzi” trīs sērijās. Arturs Krūzkops nāca ar ierosinājumu, ka Artūrs Dīcis varētu uzrakstīt darbu monoizrādei speciāli šim krīzes laikam. Tā radās “Mīlestība pandēmijas laikā”, ko iestudēja Valters Sīlis un spēlē Arturs Krūzkops. Madara Botmane savukārt gāja citu ceļu – adaptējot diezgan pazīstamu Vizmas Belševicas darbu, bet pārvēršot to ļoti ekstravagantā stilā un kopā ar režisoru Valteru Sīli radot izrādi “Baltā sieva”, kas pirmizrādi piedzīvos parīt, 18. jūnijā, un droši vien izsauks pretrunīgas reakcijas. Bet es domāju, ka šis laiks atļauj tādus eksperimentus, kas, pirmkārt, neprasa ne ļoti daudz naudas, ne daudz laika, un, jā, ir aizņemta lielā skatuve, bet uz tās tāpat neko citu šobrīd darīt nevar. Tūlīt pēc Jāņiem 25. jūnijā “Baltā kuba” spēles laukumā būs pirmizrāde “X paaudzes” trešajai daļai. Savukārt gandrīz pēc mēneša, 23. jūlijā, pirmoreiz e-teātrī rādīsim režisora Intara Rešetina iestudēto franču autora Žana Pjēra Dopaņa darbu “Skolotājs” ar Uldi Anži galvenajā lomā. Tas būs gana skandalozs, neviennozīmīgs, ļoti nopietns un interesants.
Kad iekštelpās atļāva pulcēties 25 cilvēkiem, sākām ierakstīt audiogrāmatas, kurās Nacionālā teātra aktieri ierunā latviešu jaunākās literatūras darbus. Viņnedēļ startējām ar pirmajām trim. Šo aizsākumu vēlamies pārvērst Nacionālā teātra virtuālajā bibliotēkā ar audiogrāmatām. Tāpat ierakstām sarunas, kas aizsākās nosacīti “miera” laikos – tie ir mūsu podkāsti, sarunas par izrādēm. Šobrīd vēl ierakstām arī sarunas par esošām klātienes, dzīvā teātra izrādēm un paralēli strādājam arī pie uzvedumiem, kurus, ja atcels ierobežojumus, spēlēsim kā dzīvā, tradicionālā teātra iestudējumus klātienē, ja ne – filmēsim. Un tad tās būs filmētas pilnmetrāžas izrādes interneta tiešsaistē.
Vai “zāle” uz “Baltā kuba” izrādēm tiek izpirkta?
Jā, pilna, to redzam arī “zoom” konferencēs pēc izrādēm. Zinu, ka izklausīšos augstprātīgs, bet man patiešām patika “X paaudzes” pirmā daļa, tāpat Artūra Dīča, Artura Krūzkopa un Valtera Sīļa darbs. Tas veidots žanrā, kas radīts konkrēti šiem pandēmijas apstākļiem – uz skatuves dzīvā klātienes teātrī mēs nekad neko tādu neredzētu un neredzēsim. Centrā ir aktieris, kameras tikai palīdz, un šajā izteiksmes līdzekļu nabadzībā mēs neesam pazaudējuši telpu, kas ir atrisināta ļoti labi. Man ļoti patika tēmas aktualitāte, aktieru darbs, gaismas, video, režisora un videorežisora veikums. Esam nonākuši pie secinājuma, ka krīzes laikā jaunradītais mākslas paveids ir gana interesants gan teātrim, gan skatītājiem.
Un, kas ļoti būtiski, ar e-teātri varam sasniegt arī tos skatītājus, kuri teātrī nevar nokļūt vai nu veselības dēļ, vai arī fiziski atrodas citā valstī.
Kāda kundze labus vārdus mums atrakstīja no Melburnas, cita no Itālijas. Tas varbūt nav daudz, bet šādi atzinības brīži ir ļoti uzmundrinoši.
Šīs e-teātra izrādes “LMT” viedtelevīzijas abonenti var skatīties par velti, bet pārējiem biļetes jāpērk.
Tiesa, tā ir, jo “LMT” ir mūsu lieldraugs. “LMT” viedtelevīzijas abonenti var redzēt izrādes interneta tiešsaistē par velti, jo viņi ir jau samaksājuši par šo televīziju. Savukārt arī pārējiem, manuprāt, biļetes cena ir visnotaļ demokrātiska – 4,99 eiro par pirmizrādi un 2,99 par izrādi jebkurā citā laikā. Pat viena cigarešu paciņa maksā trīs eiro.
Tomēr cilvēkus noteikti interesē Nacionālā teātra ieceres, domājot par dzīvo teātri klātienē, kad visi varēsim atgriezties teātra zālēs.
Šobrīd vēl joprojām ir ļoti daudz neskaidrību, kuras rada ne jau no teātra atkarīgi lēmumi. Domāju, ka augustā un septembrī spēlēsim teātrī ar publiku arī tad, ja saglabāsies šie divu metru distancēšanās ierobežojumi. Visticamāk, biļetes būs jāpārdod pa vienai, un, cilvēkiem ierodoties, jājautā – sēdēsiet pa vienam, diviem vai četriem kopā? Vai skatītāji ir no vienas mājsaimniecības, teātris pārbaudīt nevar. Būs publikai jāuzticas. Acīmredzot kurš pirmais atnāks, sēdēs tuvāk, kurš vēlāk – tālāk, nebūs zonējuma, būs viena biļetes cena. Tāds varētu būt vienīgais loģiskais risinājums, kamēr saglabāsies divu metru distancēšanās ierobežojums.
Kāds liktenis diviem, nu jau aizgājušās sezonas, pirmizrādi tā arī nepieredzējušiem jauniestudējumiem?
Elmāra Seņkova iecere iestudēt Šekspīru šobrīd ir “iesaldēta” jeb pārcelta uz gadu. Ļoti gribētos cerēt, ka oktobrī atcels divu metru ierobežojumu un varēsim tikt pie kārtīgas spēlēšanas. Iespējams, tad sezonu atklāsim ar Īsto virtuves koncertu, kura pirmizrāde bija iecerēta 27. martā kā Teātra dienas koncerts.
Situācija ar abonementu izrādēm, kuras arī visas nav nospēlētas?
Tā ir liela sāpe. Abonementu izrādi nevar spēlēt, ja zālē drīkst ielaist tikai simt vai pat trīssimt skatītāju. Ja cilvēks ir nopircis abonementu, piemēram, 3. rindā, nez vai viņš vēlēsies sēdēt desmit rindas tālāk. Par abonementu izrādēm varēsim runāt tikai tad, kad būs atcelti pilnīgi visi ierobežojumi. Visticamāk, abonementu maiņa nenotiks līdz Jaunajam gadam. Teātris vispār varēs uzelpot un atsākt normālu darbu tikai tad, kad būs atcelti visi sanitārā protokola ierobežojumi. Cerot, ka vismaz oktobrī teātris varēs atkal vērt savas zāles skatītājiem klātienē, pie divām dzīvā, tradicionālā teātra izrādēm patlaban strādā režisori Ināra Slucka, Toms Treinis, pie vienas Intars Rešetins, domājam arī par ārzemju viesrežisora aicināšanu, bet viesmākslinieka sakarā vēl ir daudz ierobežojumu radītu neskaidrību. Valters Sīlis rudenī nāks ar diviem ļoti drosmīgiem projektiem, kas būs veidoti kā “staigājamās” izrādes Rīgā. Savulaik šim mūsu režisoram jau bija pastaiga gar Mārupīti. Tagad publika satiksies ar aktieriem pie Nacionālā teātra un dosies teatralizētā “pastaigā” pa Rīgu. Šīs divas izrādes būs sava veida diptihs ar vairāk urbanizētu un uz dabu vērstu tēmu. Jauno sezonu sākām likt kopā jau pagājušā gada septembrī, taču tagad, pēc krīzes, arī teātra štata režisori ir šaubās un ļoti nopietnās pārdomās – ko cilvēki vēlēsies redzēt pēc šī dīvainā, mistiskā laika, ko sabiedrībai būs interesanti skatīties? Būtībā visi iepriekš iecerētie plāni visiem teātriem ir sagrauti. Teātris jau ir dzīvs organisms, kas reaģē uz to, kas notiek ārpusē, cilvēkos, uz ielas. Un tāpēc es apzināti atklāju režisoru vārdus, bet vēl nenosaucu jaunos darbus, kurus viņi iestudēs…
Notikušas arī sarunas par iespējamu valsts pasūtījumu kultūrā…
Vai un cik lielā mērā tas attieksies uz teātriem, šobrīd nav zināms. Taču mums, protams, būtu ko piedāvāt.
Vai valsts pasūtījums nerada bažas par prasību pēc noteikta skatījuma uz sabiedrībā svarīgām lietām un norisēm?
Jā, tādas bažas pastāv. Līdzko tiek dalīta valsts nauda, ar to jārēķinās. Valsts kultūrkapitāla fondā notiek tas pats. Viss atkarīgs no tā, cik demokrātiski vai domāšanā atvērti būs cilvēki, kas dalīs valsts pasūtījuma naudu, ja tāds vispār būs.
Neslēpšu, ir visnotaļ jocīga sajūta, ejot jūnija viducī gar Nacionālo teātri, kur nesmaržo pēc meijām un neskan “Skroderdienas”, jo pandēmija šo būtībā rituālu ir pārtraukusi…
Tomēr Jāņos būs milzīgs notikums. Nacionālais teātris sadarbībā ar Latvijas Televīziju 23. jūnijā rādīs režisores Indras Rogas iestudētās Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos”, ko ierakstījām pirms četriem gadiem Druvienā. Bet iepriekšējā vakarā, 22. jūnijā, piedāvāsim izglītojošu raidījumu “Skroderdienas četru olekšu distancē” (četras olektis atbilst apmēram diviem metriem), kura pamatā ir Indras Rogas režija. To nupat esam safilmējuši Brīvdabas muzejā ar nelielām etīdēm no pašas lugas, izrādes, sarunām ar aktieriem, cenšoties izstāstīt, kas vispār tās Skroderdienas ir. Videorežisore ir Linda Ģībiete. Interneta tiešsaistē sešas sērijas ar vadošo tēlu saspēlēm – tiksies, piemēram, divi Ābrami – Uldis Dumpis un Juris Lisners – var redzēt jau kopš vakardienas, 15. jūnija, bet visu raidījumu kopumā – vienā vakarā televīzijā 22. jūnijā. Bet pats Indras Rogas “Skroderdienu” iestudējums, mūsuprāt, vēl nav savu laiku nodzīvojis, un pēc gada jūnijā to, nedaudz atjauninātu – jo nākuši klāt jauni aktieri un dažam nu jau vairāk piestāv cits ampluā – atkal spēlēsim Nacionālajā teātrī. Es ļoti ceru, ka tā notiks.
