– Komēdija “Skroderdienas Silmačos” ir izklaides vai nopietns gabals? 4
– Gan, gan… Dramatisms un nopietnība paliek īsti nopietni tikai līdz ar savu devu humora un ironijas. Un smieklīgākais patiesi īsti smieklīgs kļūst kopā ar kripatiņu smeldzes un dramatisma. Īsti smiekli un īsta līdzi jušana ir tad, ja smejas nevis par izrādes varoņiem, bet patiesībā, varbūt pat neapzināti, par sevi vai, gluži otrādi, jūtot līdzi lugas tēliem, jūt līdzi sev. Tāpat dzīvē. Arī bēdās vajag atrast prieku, bet priekā – mazliet rūpju, raižu un miera.
– Kur, jūsuprāt, īsti slēpjas Skroderdienu fenomens? Daudzi latvieši šo Blaumaņa stāstu un arī iestudējumu Nacionālajā teātrī zina vai no galvas, bet arvien nāk to skatīties kā pirmo reizi…
– Cik zinu, pēc lugas uzrakstīšanas un pirmā iestudējuma Blaumanis no kritikas saņēmis nopēlumu par vāju lugu. Redz, cik paradoksāli, tagad tā ir kā sava veida hits. Bet kur ir šīs lugas pievilkšanas spēka noslēpums? Vispirms – vienkāršumā. Otrkārt – brīnišķīgajā Blaumaņa valodā. Tāpēc ļoti svarīgi, lai mēs, aktieri, runātu tīru, labskanīgu Blaumani, tad arī Skroderdienas skan īstāk. Un vēl Skroderdienu unikalitāte slēpjas arī mūsdienās atpazīstamajās situācijās un lietās. Jauniešu pasaules izziņa, pirmās bučas, tēvu ābramu vēlēšanās dēlus joskes ieprecināt bagātākām līgavām, mīlas trīsstūri, mantas aprēķinos noslēgtas nelaimīgas laulības… Tā bijis, tā ir un droši vien nemainīsies pēc simt gadiem, tāpat kā cilvēka daba. Ar šo prasmi atklāt cilvēku daudzšķautņaino raksturu Blaumanis jau arī ir tik interesants. Viņš savus tēlus ņēmis iz dzīves, un, kas iz dzīves ņemts, tas vienmēr būs interesants. Un vēl viena no vislielākajām pievilcībām ir vasaras saulgriežu tuvums, tās svētku gaidas… Kāpēc Skroderdienas nav repertuāra izrāde, kāpēc tās spēlējam katru gadu vairākus vakarus tieši pirmsjāņu nedēļā? Kas notiktu, ja mēs to darītu novembrī, decembrī? Vai tiešām būtu tādi panākumi un mēs varētu spēlēt visas sezonas un katras beigās veidot jaunu iestudējumu? Droši vien ne…
– Nevienam vien skatītājam Skroderdienu apmeklēšana ir tradīcija un rituāls pirms Līgo svētkiem, savā ziņā pat Jāņu ielīgošana, un kādam, ko tur slēpt, pēc izrādes kopā ar aktieriem nobaudītais siers un alus malks varbūt arī tie vienīgie Jāņi…
– Druvienā vēl vairāk Līgo noskaņu radīs pati daba un viss tai piederīgais. Būs arī govis, kazas, zirgi un citi dzīvnieki, bez kuriem taču nav iedomājama neviena īsta lauku sēta. Tas, ka Skroderdienās radām to īpašo, netveramo auru, Jāņu zāļu smaržās vīto Līgo nakts tuvošanās sajūtu, ir mūsu, aktieru, un skatītāju kopīgs darbs. Jau braucot uz Druvienu, tāpat kā nākot uz teātri, cilvēki paši ir tajā īpašajā, netveramajā Līgo noskaņā, viņi ir gatavi līdzdarboties, līdzspēlēt. Tā ir tā teātra burvība, ka būtībā teātris notiek gan uz skatuves, gan skatītāju zālē. Nemitīga enerģētikas apmaiņa ar publiku. Un to jūt.
– Ja afiša pie Nacionālā teātra nevēstītu, ka šogad Skroderdienu pēdējā izrāde būs nevis 22. jūnijā Nacionālajā teātrī kā citugad, bet tieši 23. jūnijā Līgo vakarā Druvienas estrādē, es vaicātu – kur pats līgosiet?
– Tā kā Līgo nakts ir gara, saules rietu varbūt arī sagaidīšu Druvienā uz skatuves, bet ausmu noteikti citur – kopā ar savējiem, ģimeni, visticamāk, Mālmuižā pie brāļa. Mums ir kupla dzimta – paša un sievas vecāki, māsīcas un brālēni… Tad jau redzēs, kāds šogad vasaras saulgriežu naktī būs laiks. Bet līgošanas prieks neizpaliks.
– Augustā Nacionālais teātris sāks mēģināt Ibsena “Pēru Gintu” Viestura Kairiša režijā. Jums iedalīta titulloma. Ar kādām sajūtām gaidāt jauno darbu?
– To var saukt par māņticību, bijību, pietāti, bet pirms kaut kā nenotikuša, pirms nepadarīta darba par to nerunāju. Mēs vispār pārāk daudz runājam un pārāk maz dzīvojam.
