– Ar ko jums pašam saistās trīs tik atšķirīgie atveidotie tēli – Kārlēns, Joske un tagad Dūdars? 4
– Ar lielu baudu un azartu esmu spēlējis šīs lomas, jo katrai bijis savs laiks. Un ne viss atkarīgs no mūsu, aktieru, vēlēšanās… Lai gan Edmunds Freibergs savā otrajā iestudējumā, nezinu, visiem vai tikai daļai aktieru, bet man ieminējās – klau, ko tu vēlētos spēlēt nākamajās Skroderdienās…? Man momentā bija pilnīgi skaidrs – Joski. Tā ir viena no interesantākajām vīriešu lomām, jo tieši Joskem Blaumanis dzīvi visvairāk sarežģījis – ar alkām pēc Zāras, slēpšanos no sava tēva… Joski šantažē Rūdis, Kārlēns un vēl nešpetnā Pindacīša līdz pašām lugas beigām. To visu atklāt aktierim sagādā lielu baudu. Mans Joske bija arī ļoti ticīgs, tādēļ viņam tik grūti rast kompromisu starp meliem, grēka apjausmu un ticību Dievam. Bet tikpat interesants bija arī Kārlēns. Tolaik es biju jauns, azartisks un tāds arī mans Kārlēns. Nemaz tik atšķirīgi visi trīs manis atveidotie Silmaču varoņi patiesībā nav. Jo viņi visi trīs mīl. Jā, jā, arī Kārlēns. Varbūt pa savam, tā, kā viņš jūt. Varbūt kādam šķiet, ka Kārlēna mīlestība ir bērnišķīga, bet viņam varbūt to pieaugušo mīlestība šķiet veca? Un viņa mīlestība uz Ieviņu – īsta?
– Un kādas jūtas Dūdaram pret Antoniju? Vai tur nav klāt drīzāk rāms mīļums, nevis kaisle, varbūt pat aprēķins?
– Vīrišķība – tā es raksturotu Dūdaru, savu Dūdaru. Tieši tā, kā rīkojas viņš, saprotu vīrišķību – kā spēju pārvarēt grūtības. Kaut sagandējis mežā kāju un tamdēļ mīļotā meitene no viņa, tāda klibzaķa, atteikusies, Dūdars spēj neturēt ļaunu prātu, neatteikt Antonijai šūšanas darbus, jo “kur nu tur vairs cilāt vecas lietas”. Cilvēki savās jūtās reizēm ir mazliet atriebīgi. Dūdars, par laimi, tāds nav, un tāpēc, manuprāt, viņš ir vīrišķīgs. Manam varonim ierašanās Silmačos nav aprēķins. Varbūt kāds Dūdars arī brauc ar cerību kāzu naktī atkantēt Antoniju (pasmaida. – V. K.), bet manējais noteikti ne. Viņš mīl.
Joprojām atceros kādu senu sarunu ar Alfrēdu Jaunušanu. Pēc Edmunda Freiberga otro Skroderdienu trešā vai ceturtā gada Alfrēds Jaunušans atnāca paskatīties manu Joski un noteica – zini, pirmajā gadā man tavs Joske likās interesants, meklējošs, raksturā daudzslāņains, bet nu, redzu, tu sāc taisīt jokus, sāc spēlēt uz publiku kaut kādas jau zināmas lietas, uz kurām skatītāji atsauksies. Un man vairs nav interesanti… Meistars bija sajutis, ka es nevis katru vakaru meklēju dzīvo, vājo, vārgo, nesaprasto Joski, bet jau spēlēju kaut ko gatavu, nobeigtu… Arī Dūdars patiesībā katru gadu ir mazliet citādāks, jo, tāpat kā visi, mainos arī es, un pat katru vakaru mans Dūdars nav viens un tas pats. Arvien cenšos satvert, uztaustīt no jauna trauslo, smalko, mana varoņa dvēseles dzīlēs paslēpto, nenovienkāršoto, lai pašam un publikai interesanti.
– … Aktierus mīlētājus savulaik dāmas un meitenes sagaidīja pie teātra dienesta ieejas, sūtīja vēstulītes…
– … Sociālajos tīklos un portālos “nedzīvoju”, tāpēc nekādas vēstules man nenāk (pasmaida). Dzīvos ziedus un mīlestību no cilvēkiem gan saņemu, un par to vislielākais gandarījums. Visi varbūt nebūs ar mani un manu Dūdaru mierā, bet, ja kādam mans varonis liksies labs un vienīgais īstais, tad būšu gandarīts. Cilvēks jau vēlas būt vajadzīgs. Aktieris nav izņēmums.
