“Skroderdienas”: ar jāņuzāļu smaržu Druvienā. Saruna ar Nacionālā teātra aktieri Uldi Anži 4
Pirmsjāņu nedēļa nav iedomājama bez Nacionālā teātra izrādes “Skroderdienas Silmačos”, bet šogad pēc ilgāka pārtraukuma izcilo Rūdolfa Blaumaņa lugu šis teātris tieši pašā Līgo vakarā ceturtdien, 23. jūnijā, atkal rādīs Druvienas estrādē. Turklāt aprit tieši 30 gadi kopš šīs skaistās tradīcijas aizsākuma 1986. gadā.
Nacionālā teātra skatuves mākslinieks Uldis Anže ir viens no nedaudzajiem, teju vienīgais, kurš līdz ar savu pirmo pavasari teātrī uzreiz iekļuvis Skroderdienās un joprojām ir Silmaču saimē – pirmajā Edmunda Freiberga iestudējumā viņš bija Kārlēns, otrajā – Joske, un nu jau sešus gadus jaunākajā Indras Rogas Blaumaņa lasījumā – Dūdars.
– Kādu atminaties savu pirmo satikšanos ar Blaumaņa Skroderdienām ?
U. Anže: – Bērnībā, kad biju saslimis un negāju uz skolu, klausījos Skroderdienas skaņu platēs. Rūdi spēlēja teātra leģenda Alfrēds Jaunušans, Kārlēns, ja nemaldos, bija Jānis Strāders… Dzīvi iztēlojos Latvijas lauku ainavas, nāsīs vasaras smaržas, acu priekšā raibie Silmaču notikumi… Nākamā tikšanās ar šo Blaumaņa darbu – nu jau klātienē – bija 1986. gadā vai mazliet vēlāk. Būdams no Gulbenes puses, nevarēju taču laist garām turpat netālajā Druvienā režisora Alfrēda Jaunušana iestudētās Skroderdienas brīvdabas estrādē. Toreiz man, trīspadsmitgadīgam puikam, tās mīlas ciešanas īpaši neinteresēja, vairāk – zaļā alus krūze, Rūda un Kārlēna blēņas, Ābrama un krāsns spridzināšana, veceņu kautiņš un bufete, kur lielākoties pavadīju pārējo izrādes laiku…
– Līdz ar katru jaunu Skroderdienu iestudējumu aizkulisēs zīlē, kas spēlēs Antoniju, Elīnu, Dūdaru un Aleksi, kādi būs tēlu traktējumi, pēc pirmizrādes kritiķi vērtē, meklē svaigo, jaunatradumus… Ar ko, jūsuprāt, atšķiras Edmunda Freiberga un tagad Indras Rogas Blaumaņa lugas lasījumi?
– Katrs režisors jau grib atrast ko jaunu. Nacionālā teātra pašreizējā iestudējuma režisore Indra Roga ienesusi mājas garus, Viesturs Kairišs Jaunajā Rīgas teātrī savulaik ieviesa veco Silmaci. Katrs režisors jau grib arī ar kādu nelielu brīnumu mazliet palikt atmiņā, taču vismaz manis redzētajos iestudējumos neviens nekur tālu no Blaumaņa nav aizgājis. Bet, runājot par Antoniju, Dūdaru, Elīnu, Aleksi, Kārlēnu, Rūdi, Pindacīšu… Aktieri, protams, cenšas iedziļināties Blaumanī, tomēr, izejot no paša pieredzes, mākslinieciskās varēšanas un Dieva dotiem talantiem, katrs Silmaču varoņus veido mazliet pa savam. Ditas Lūriņas radītā Antonija šķiet ļoti interesanta, atšķirīga, ārēji daudz neprātīgāka, vitālāka nekā iepriekšējās. Varbūt kādam liksies, ka saimniecei jābūt nosvērtākai, taču, manuprāt, Blaumanis par šādu tēla traktējumu nemaz nedusmotos. Pat nevaru iedomāties citu Antoniju blakus savam Dūdaram, mēs ar Ditu tagad esam kā pielaulāti… Viņa patiesi mīl, ir ļoti, ļoti laba šajā tēlā.
