Skriešanās ar “nāves biznesu”: kāpēc netiek galā ar smēķējamajiem “kaktusu mēslojumiem”? 11
“Atkal es gandrīz nomiru, bet jūs mani izglābāt, dakter. Gan jau drīz atkal tiksimies!” šādus un līdzīgus vārdus Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) toksikoloģijas nodaļas ārsts Roberts Stašinskis regulāri dzird no slimnīcā nokļuvušajiem jauno psihoaktīvo vielu (tautā sauktas par “spaisiem” vai “legālajām” narkotikām) lietotājiem. Nupat gandrīz piedzīvoto randiņu ar nāvi viņi uztver drīzāk kā piedzīvojumu, ar ko palepoties saviem pīpes biedriem. Katru dienu šajā slimnīcā nokļūst vairāki cilvēki ar “spaisu” izraisītiem veselības traucējumiem, bet aizvadītajā nedēļas nogalē sasniegts pat zināms antirekords – slimnīcas Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikā ievesti 19 jauno psihoaktīvo vielu lietotāji. Parastās pazīmes – halucinācijas, neadekvāta un nekontrolējama uzvedība, paaugstināta nervozitāte, sirdsdarbības traucējumi un citas pazīmes. Lielākoties pēc primārās medicīniskās palīdzības saņemšanas viņi tūlīt tiek palaisti mājās, bet ik nedēļu vienam vai diviem nepieciešama stacionāra ārstēšana toksikoloģijas klīnikā.
“Ļoti liela daļa lietotāju atzīmē, ka nedara to pirmo reizi. Diemžēl daļa no viņiem pie mums nokļūst atkārtoti un tā turpinās,” nopūšas dakteris Stašinskis.
Kāpēc nekas netiek darīts, lai ārstiem vairs nebūtu par to jāsūdzas, lai mātēm nebūtu jāraud par saviem bērniem? To arvien skaļāk vaicā liela daļa sabiedrības.
Drošības dienestu un likumdevēja cīņa ar jaunajām psihoaktīvajām vielām atgādina skriešanās sacīkstes ar ļoti veiklu un zibenīgu pretinieku. Tradicionālās narkotiskās vielas (heroīns, amfetamīns, dažādi opiāti un citi) policijai ir zināmas, tās sen ir aizliegtas un par to tirgošanu, pārvadāšanu un iegādāšanos noteikti bargi sodi. Taču, attīstoties tehnoloģijām, dažādiem darboņiem rodas iespēja laboratorijās (galvenokārt Ķīnā un Indijā) izstrādāt vēl nepazīstamas vielas ar psihoaktīvu ietekmi. Pēc tam šīs vielas tik izsmidzinātas uz tabakas (vai citkārt pat vienkārši izžāvētas kaltētas zāles) un tirgotas bēdīgi slavenajos “spaisa” kioskiņos.
Taču izsvēpēt šādu biznesu, kā izrādās, nemaz nav tik vienkārši. Pat tad, ja konkrētā tirgotava drošībniekiem ir zināma, tomēr paiet kāds laiks, lai viela tiktu izņemta, izpētīta un iekļauta aizliegto vielu sarakstā.
Lai šo procesu paātrinātu, pagājušā gada novembrī Saeimā tika pieņemti likuma grozījumi par pagaidu aizlieguma ieviešanu, kas ļauj apturēt konkrētas vielas tirgošanu, ja ekspertīzēs konstatēta tās bīstamība un nav nepieciešams gaidīt likuma grozījumus, kas būtu daudz lēnāks process. Dažos mēnešos kopš šo grozījumu stāšanās spēkā Slimību profilakses un kontroles centrs šajā sistēmā ievietojis jau 12 aizliegtās vielas. Tāpat Latvija ir viena no retajām valstīm, kur ieviesta ģenēriskā sistēma – ja kāda viela ir aizliegta, tad aizliegums attiecas arī uz tās atvasinājumiem. Taču, kamēr viena viela tiek aizlieguma sarakstā, pagrīdes ķīmiķi Indijas un Ķīnas laboratorijās izstrādājuši vairākas jaunas, lai apmierinātu nebeidzamo pieprasījumu.
Tirgotavu skaits sarucis
Sabiedrība policijai un likumdevējiem pārmet bezdarbību, taču minētie grozījumi ir nesuši arī zināmus augļus. Pagājušā gada oktobrī Rīgā bija vairāk nekā 70 tirgotavu, kur varēja nopirkt “legālās” narkotikas. Pēc pagaidu aizlieguma ieviešanas to skaits nokrities līdz 30, bet tad tās nostabilizējušās, un šobrīd Rīgas reģionā darbojoties ap 40 tirgotavām. Policijas pārbaudes šajos kioskos kļuvušas par rutīnas lietu. Pērn kopumā policija veikusi 514 pārbaudes, kuru laikā izņemti 16 647 iepakojumi ar psihoaktīvajām vielām. Šogad februārī izņemti 322 iepakojumi. Viena ekspertīze valsts budžetam prasa aptuveni 40 eiro.
“Pašlaik policija izmisīgi cīnās ar veikaliņiem. Taču vajadzētu aktīvāk vērst operatīvo darbību arī pret šo tirgotavu īpašniekiem, kuri pelna un organizē tirdzniecību. Šajā “nāves biznesā” diez vai strādā paši godīgākie cilvēki, kurus, iespējams, var pārbaudīt par nodokļu nemaksāšanu, saistību ar kontrabandu vai organizēto noziedzību,” spriež Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis.
Taču Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes (ONAP) 2. nodaļas priekšnieks Sandis Radziņš skaidro, ka patieso labuma guvēju noskaidrošanu apgrūtina fakts, ka ne vien pārdevēji, bet arī tirgotavu juridiskie īpašnieki nemitīgi mainās un patiesos labuma guvējus ir grūti noskaidrot. Turklāt viņi algojot sev ļoti labus advokātus. Tāpat tirgoņi savus kioskus pārvērtuši par gluži vai nocietinātiem cietokšņiem ar dzelzs durvīm un restēm. Pat tirgošanās dažviet notiek nevis caur lodziņu, bet gan durvīm pievienotu cauruli, pa kuru saņem naudu un izdod preci. Turklāt pašā tirgotavā parasti glabājas tikai neliels daudzums preces, lai samazinātu zaudējumus iespējamās kratīšanas dēļ. Tādēļ policija izmanto arī citas metodes, lai padarītu šo tirgoņu dzīvi neērtāku – soda par tirdzniecības un ugunsdrošības noteikumu pārkāpumiem, pie kioskiem regulāri dežurē policisti formās, atbaidot iespējamos pircējus, iekļauj tirgotavas patrulēšanas maršrutos. Tomēr sabiedrība un likumdevēji no policijas gaida vēl aktīvāku darbu.
Elksniņš: lai pierāda nekaitību!
Saeima pašlaik vērtē virkni likumu grozījumu projektu, kas paredz dažādos veidos ierobežot jauno psihoaktīvo vielu piederību. Deputāts Andrejs Judins piedāvā kriminalizēt tādu vielu tirgošanu, kas jau iekļautas pagaidu aizlieguma sistēmā, paredzot par šādu pārkāpumu arī cietumsodu līdz diviem gadiem. Kārlis Seržants piedāvā noteikt vēl smagāku sodu (brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem), ja šāds pārkāpums veikts atkārtoti vai arī izraisījis smagas sekas (lietotāja veselības traucējumus vai nāvi). Tāpat viņš rosina atvieglot policijai iespējas veikt kratīšanu narkotirgotavās.
Taču visapjomīgākie ir deputāta Andreja Elksniņa sagatavotie grozījumi, kas vakar tika konceptuāli atbalstīti Saeimas sēdē. Tie paredz grozīt šādu vielu apriti pašos pamatos. Proti, policijai nebūs jāpierāda kādas vielas kaitīgums, lai to aizliegtu, bet gan tirgotājam būs jāsaņem licence šīs vielas tirgošanai, pierādot tās nekaitīgumu (līdzīgi kā farmācijas nozarē pirms jaunu zāļu laišanas tirdzniecībā). Par to gan vēl sagaidāmas karstas debates. Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Evika Siliņa šos grozījumus vērtēja atzinīgi, bet pauda bažas, vai tos būs iespējams piemērot praksē. Proti, narkotirgoņi “spaisus” bieži vien noformē kā aromatizatorus, tīrīšanas līdzekļus vai ko tamlīdzīgu un tādēļ licencēšana būtu jāpiemēro pilnīgi visām vielām, kas tiek laistas apgrozībā.
Tāpat Saeimā tiek plānoti grozījumi, kas paredzētu atbildību arī jauno psihoaktīvo vielu pircējiem un namīpašniekiem, kuru ēkās ierīkotas šīs tirgotavas.
Pamatā sociāli iemesli
Aptaujātie eksperti iezīmē “spaisu” pīpmaņa profilu. Pārsvarā tie ir gados jauni cilvēki – līdz 25 gadiem, ar zemiem ienākumiem, kas meklē “lētu kaifu”. Vienas “spaisa” devas cena svārstās pāris eiro robežās, atbilstoši šīs grupas pirktspējai. Taču tas nenozīmē, ka lietotāji nāktu no sociāli nelabvēlīgas vides – tie var būt gluži normāli jaunieši.
Jaunās psihoaktīvās vielas zinātnieku redzeslaukā ir samērā nesen, tādēļ par ilgtermiņa lietošanas sekām spriest ir pāragri, bet ārsts Roberts Stašinskis novērojis, ka regulārajiem lietotājiem sāk veidoties vienojošas pazīmes – diezgan liela vienaldzība pret apkārtējo pasauli: “Viņi negrib atrast labu darbu, viņus vairs neinteresē mūzika, māksla, kultūra. Viņi nenodarbojas ar sporta aktivitātēm. Vienīgā interese ir tikt pie nākamā iepīpējiena.”
Gan dakteris Stašinskis, gan ONAP pārstāvis Radziņš, gan deputāti atzīst, ka stingrāku sodu noteikšana un policijas darbs vienmēr būs tikai cīņa ar sekām. Vienīgais drošais līdzeklis, kā samazināt narkotiku izplatības sērgu jauniešu vidū, ir cīnīties ar sociāliem iemesliem – slikta izglītība, zemi ienākumi un saturīgas brīvā laika pavadīšanas iespēju trūkums.
